SOLARIS

Pēc tam vēl vairākas reizes laidos snaudā, bet arvien mani no miega izrāva krampji; sirds, kas neganti dauzījās, lēnām norima, līdz nāvei noguris, spiedu viņu sev klāt. Viņa ļoti uzmanīgi pieskārās manai sejai, pierei, pār­baudot, vai man nav temperatūra. Tā bija Hareja. Citas, īstākas, nevarēja būt.

Pēc šīs domas manī kaut kas izmainījās. Es pārtraucu cīņu. Gandrīz momentāni aizmigu.

Mani uzmodināja viegls pieskāriens. Pieri ieskāva patīkams vēsums. Kaut kas mitrs un mīksts sedza manu seju, tad apliekamais lē­nām pacēlās, un es ielūkojos pār mani nolīku- šajā Harej as sejā. Abām rokām viņa izgrieza marli virs porcelāna bļodiņas. Blakus stāvēja pudelīte ar šķidrumu pret apdegumiem. Viņa man uzsmaidīja.

—   Tev nu gan ir ciets miegs, — viņa teica un uzlika marli no jauna. — Vai sāp?

—    Nē.

Saraucu pieri. Tiešām, tagad apdegumu vairs nejutu.

Hareja sēdēja uz gultas malas, ietinusies baltā, oranži svītrotā vīriešu peldmētelī. Mel­nie mati bija izrisuši uz apkakles, piedurknes uzrotītas līdz pat elkoņiem, lai netraucētu.

Jutu velnišķīgu izsalkumu, gandrīz divdes­mit stundas neko nebiju ēdis. Kad Hareja bei­dza pūlēties ap manu seju, es piecēlos. Pēkšņi ieraudzīju divas pilnīgi vienādas baltas klei­tas ar sarkanām pogām, vienu, kuru es viņai biju palīdzējis novilkt, uzšķērsdams dekoltē, otru, kurā viņa ieradās vakar. Šoreiz viņa pati

ar šķērēm izardīja šuvi. Pateica, ka droši vien rā vēj slēdzis sabojājies.

Šīs divas vienādās kleitas bija visbriesmī­gākais no visa, ko līdz šim biju piedzīvojis. Hareja kārtoja zāļu skapīti. Slepus aizgriezos no viņas un ar zobiem iecirtos dūrē līdz asi­nīm. Arvien vēl skatoties uz šīm divām klei­tiņām vai, pareizāk, uz vienu un to pašu, di­vas reizes atkārtotu, sāku kāpties uz durvju pusi. No krāna joprojām ar troksni lija ūdens. Atdarīju durvis, klusām izslīdēju gaitenī un piesardzīgi tās aizvēru.

Dzirdēju vāju plūstoša ūdens šalkšanu un pudeļu šķindu, tad pēkšņi šīs skaņas pār­trūka. Koridorā dega iegarenas griestu lam­pas, neskaidrs atstarotas gaismas plankums krita uz durvīm, pie kurām es gaidīju ar sa­kostiem zobiem. Turēju rokturi, kaut arī ne­cerēju, ka spēšu to noturēt. Spējš rāviens gandrīz izsita man to no rokām, bet durvis ne­atvērās, tikai nodrebēja un sāka briesmīgi krakšķēt. Apstulbis palaidu rokturi un atkā­pos. Ar durvīm notika kaut kas neiedomā­jams, gludā plastmasas plāksne ieliecās, it kā kāds no manas puses to spiestu uz iekšpusi, uz istabu. Sīkām lauskām sāka atšķelties emalja, atkailinot durvju stenderes tēraudu, kas saspringa arvien vairāk. Es pēkšņi sa­pratu: viņa nevis grūda durvis, kas vērās uz gaiteni, bet mēģināja tās atdarīt, velkot uz savu pusi. Gaismas atspīdums uz baltās vir­smas sašķobījās kā ieliektā spogulī, atskanēja skaļš krakšķis, un monolītā, līdz pēdējai ie­spējai izliektā plāksne ieplīsa. Tai pašā laikā no durvīm izrautais rokturis ielidoja istabā. Caurumā tūlīt kļuva redzamas asiņainas ro­kas, kas, atstājot uz lakojuma sarkanas pēdas, vilka tālāk — durvis salūza divās daļās, sa­griezās eņģēs greizi, un balti oranžs radījums ar nedzīvu, zilganu seju, asaraini elsojot, me­tās man pie krūtīm.

Ja šī aina nebūtu mani paralizējusi, es droši vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjukušos matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sašķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūduši. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iekšpusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

—    Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvē­rās. Piegāju pie zāļu skapīša. Gulta iečīkstē­jās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar iz­bailēm skatīdamās uz savām asiņainajām ro­kām.

—    Kris, — viņa ievaidējās, — es … es … kas ar mani noticis?

—    Uzlaužot durvis, tu savainoji rokas, — es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevišķi ar apakšējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plast­masas gabaliem, kas brīvi nokarājās no dur­vju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods vi­ņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pār­varēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapīša pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēkšņi izslīdēja no manām atslābušajām rokām, stikla trauciņš ar želatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepielie- cos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltušu asiņu apmale, bet brūces bija izgaisušas, un delnas iekšpusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priekšā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģi­nāju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

—    Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

—    Nē. To … es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

—    Jā. Neatceries?

—           Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un …

—    Un ko?