SOLARIS

—           Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā …

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

—    Un vēlāk?

—    Skrēju pie durvīm.

—    Un?

—    Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

—    Kam?

—    Nezinu.

—    Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

—    Sēdēju te, uz gultas.

—    Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz

leju, seja saspringa.

—    Man liekas … Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

—    Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad aši apgriezās, meklēja manu ska­tienu.

—    Kris, — viņa čukstēja. — Kris . ..

—    Nomierinies.

—    Kris, bet ja nu man ir epilepsija .. . Kris? Epilepsija, žēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

—           Ko nu, mīļā. Durvis vienkārši, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis .. .

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāk- sne ar stieptu čīkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimstošu saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklē­jot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pa­manīju, ka viņa ne sevišķi orientējas ēdiena gatavošanā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un iz­dzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negri­bēdami apbēdināt pieaugušos, pat ne ar pie­spiešanos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosē­dināju uz saliekamā krēsla un dabūju no ste­rilizatora šļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uz­triepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis aug­stā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spil­veniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.

—          Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — sa­klausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

—    Tev ir viesis, ko?

—    Jā.

—    Un esi aizņemts?

—    Jā.

—    Neliela izmeklešana, hm?

—    Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?

—          Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi re­dzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.

—           Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbil­dēju. — Bet kas ir ar … — es aprāvos un tad pabeidzu: —- Vai viņš ir viens?

—           Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib pa­runāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrā­nus.

—          Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepie­zvanīja? Kautrējas?

—           Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?

—          Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

—    Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lie­lāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

—    Kā tev klājas?

—    Ciešami. Un kā tev?

—          Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu …

—           Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gu­lēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrusto­jusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudra­botu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

—           Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

—           Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tā­tad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ek­rāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

—   Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jau­tāja.

—    Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

—    Vai vēl ilgi jāgaida?

—    Tev garlaicīgi? — es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.