SOLARIS

—     Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sa­biedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vār­diem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikro­skopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumi­jas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sa- dēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlo­jošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatī­jās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sud­raba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvē­ris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielinā­šanas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beig­ties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpil­dīja visu ekrānu … noskaidrojās … tūlīt!

Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebošos plankumus, līdzīgus trīsošam receklim, bet to nebija. Ekrānā kvē­loja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tukšumā un izslēdzu strāvu.

Paskatījos uz Hareju. Viņa žāvādamās at­vēra muti, bet tad veikli žāvas pārvērta par smaidu.

—    Kā tur ir ar mani? — viņa jautāja.

—    Ļoti labi, — atteicu. — Domāju, ka . . . nemaz nevar būt labāk.

Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams šīs tirpas apakšlūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? Šis ārēji tik vārgais un traus­lais, taču būtībā neiznīcināmais ķermenis — savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Var­būt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki? … Nē, es zināju, ka aparatūra ir kār­tībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: šūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, — viss izskatījās tieši tā, kā esmu redzējis tūkstoš preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tukšumā.

Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analī­zes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsušās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu . ..

Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncen­trētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pār­klājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalīšanās. De- naturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģe­nes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz izšļuka man no pirkstiem.

Pašā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tumši sarkans slānis. Skā­bes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!

—    Kris! — es izdzirdu it kā no liela tā­luma. — Telefons, Kris!

—    Ko? Ak tā, paldies.

Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sa­dzirdēju.

—    Kelvins, — pacēlu klausuli.

—    Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs va­ram dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.

—    Sveiciens jums, doktor Kelvin, — at­skanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. Šķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.

—    Esiet sveicināts, doktor! — atbildēju.

Man gribējās smieties, bet nebiju pārlieci­nāts, vai šīs jautrības iemesli man ir pietie­kami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pa­kratīju to. Asinis jau bija sarecējušas. Var­būt viss, kas notika iepriekš, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?

—    Gribēju kolēģiem darīt zināmus dažus apsvērumus, kas saistīti ar … ē … fanto­miem, — dzirdēju un tai pašā laikā nedzir­dēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos šai balsij, jopro­jām pētīdams mēģeni ar sarecējušām asinīm.

—    Dēvēsim tos par F būtnēm, — Snauts žigli piemetināja.

—    A, lieliski.

Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, — abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tumšs, un vienīgi šaura, spīdoša strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.

—    Katrs no mums ir izdarījis dažādus eks­perimentus … — atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. — Varbūt vispirms sniegsim cits citam infor­māciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski… Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin? .. .

—    Es?