SOLARIS

—    Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies… citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priekšā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

—    Mazulīt…

—    Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu …

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi šalcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pie­skāros viņas plecam.

—   Harej, paklausies. Es tev kaut ko pa­teikšu. Es tev pateikšu taisnību …

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

—    Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu at­klātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

—    Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Ha­rej …

Viņa gaidīja.

—    Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi mai­nāmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā … ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi. ..

—    Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa no­glāstīja man seju.

—    Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru at­liekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, nolie­cies pār viņu.

—    Nezinu.

—    Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

—           Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini. ..

Viņa sāka drebēt.

—           Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

—          Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzir­dēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vār­diem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

—    Tas ir kaut kas tāds … visapkārt…

—    Nesaprotu …

—           It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā … es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu …

—           Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad iz­slēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim vi­sus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribē­sies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

—           Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

—    Ko?

—    Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks ka­rājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja at­radās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

«Kelvin, mēs esam iestiguši. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņš tic, ka viņam izdo­sies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai reali­zētu mēģinājumu, viņam nepieciešams zināms daudzums plazmas — kā F izejmateriāla. Viņš liek tev priekšā doties rekognoscēšanas gā­jienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priekšu, kaut arī šķietami. Citādi atliek vie­nīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iekša neej. Tu taču vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.»

Sirds man sažņaudzās, kad lasīju šo vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kom­binezonu Harejai. Jau tas bija šausmīgi. Gluži kā iepriekšējā reizē. Bet viņa neko ne­zināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.