Slēptuve

Vladejs pietvīka, sapratis mājienu. Rods runāja par Jasenu, kura nesen bija sākusi sekot jaunajam volhvam uz papēžiem. Viņai bija tikai septiņpadsmitais pavasaris, taču meitenīte ātri pārvērtās par burvīgu meiteni, drosmīgu, spēcīgu, iedomīgu un brīvību mīlošu. Ņemot vērā to, ka viņa bija volhva un pareģes Kosvilas meita, bija vērts rēķināties ar viņas neatlaidību. Rods zināja, ka vienīgā autoritāte viņai bija tikai Vladejs.

- Saģērbies kā medībām, - piebilda vecais volhvs un klusi pazuda aiz sliekšņa.

Dažas sekundes vēlāk durvis ielaida istabā gara auguma meiteni ar bizi līdz viduklim, tērpušos sarafānā, sabuļādas tunikā un mīkstos zābaciņos. Kādu laiku jaunieši skatījās viens uz otru, tad Jasena apņēmīgi pagājās uz priekšu.

- Kur tevi aicināja tas vecais ķēms?

Vladejs gribēja atbildēt patiesību, kā vienmēr, taču atcerējās skatienu no pinkaino pelēko uzacu apakšas un pagrieza sarunu uz citu pusi.

***

Viņi stāvēja kalna nogāzē zem gadsimtiem vecām priedēm un lūkojās pāri upei uz drūmo Dievu Kalnu, kuram bija augsta apaļa torņa forma, divas verstis augsta un piecas verstis plata. Tagad tornis bija pāršķelts no augšas līdz lejai ar baltu vāli, kuru klāja kaut kādi raksti, kas atgādināja noslēpumainus burtus, bet torņa sienas bija tik spēcīgas, ka Kunga Vāles trieciens tās neiznīcināja, tikai šur tur sabojāja izveidojot platas spraugas sānos. Tumši pelēkās Kalna sienas ar pelēku un baltu plankumu rakstu, ar nišu rindām un aklajiem logiem, caurumiem un plaisām, kas mirdzēja ar sarmu un, kā vienmēr, laiku pa laikam izpludināja bālganu tvaiku un dūmu straumes.

- Ej mājās, -  sacīja Vladejs, neapgriežoties.

- Neiešu, - Jasena atcirta izaicinoši, ģērbusies tāpat kā viņš, medību jakā, ādas biksēs un zābakos. - Ar loku es varu šaut ne sliktāk par tevi, bet briesmas es saskatu labāk.

- Nopērt tevi vajadzētu kā nākas, - nomurmināja masīvais, drūmais Petrjans, labākais rossinu mednieks, kurš, pēc Roda un kņaza lūguma, piekrita piedalīties izlūkgājienā. - Lai zinātu, kā strīdēties ar vīriešiem.

Vladejs šķībi paskatījās uz meiteni, satika viņas izsmējīgo, spītīgi izaicinošo skatienu un pasmīnēja. Viņš zināja, ka atrunāt Jasenu neizdosies. Bet viņu pārsteidza Rods, kad viņš šķiroties klusi ieteica neuzstāt, lai Jasena neiet ar viņiem. Skolotājs droši vien domāja, ka meitene nebūs apgrūtinājums.

Vladejs neviļus pieskārās zobena rokturim, kas karājās speciālā pārvalkā aiz muguras. Zobenu viņam iedeva Rods un, to pasniedzot, bija ārkārtīgi svinīgs.

- Tas ir gar-zobens, - viņš teica, atritinādams vilkodila ādu, kurā bija ietīts ierocis. - Maģisks zobens ne no mūsu Pasaules. Mans vecvecvectēvs to ieguva Kalnā. Cirtiena laikā tas var pagarināties līdz desmit asīm un spēj pārcirst akmeni un tēraudu.

Vladejs godbijīgi pieņēma zobenu, kura asmens šķita nevis kalta metāla sloksne, bet gan dūmu un ūdens strūkla, sajuta tajā kustību un dzīvību, nodrebēja, bet ātri tika galā ar savām izjūtām. Kopš bērnības viņš bija ticējis gar-zobenu leģendām, taču šādu zobenu turēja rokās pirmo reizi. Viegli paņēma to aiz roktura, ar asmeni iezīmēja pusloku, pāršķeļot krusteniski - un gaiss no šīs kustības nošņācās un nosvilpa...

Vladejs atkal pieskārās zobenam, pamāja Jasenai, lai viņa turas aiz muguras, un devās uz priekšu. Petrjans, milzīgs, plats, muskuļiem mezglots kā ozolkoka stumbrs, vienmēr valkāja nevis kurtkas, bet jakas bez piedurknēm, nosodoši skatījās uz jauno vīrieti, bet neko vairāk neteica. Jaunais volhvs bija iecelts par nodaļas vadītāju, un runāt viņam pretī neklājās.

-  Nevienu neredzu, - sacīja Vladejs, kuram bija īpaši laba redze. No trīs verstu attāluma viņš varēja skaidri saskatīt mušu uz Kalna sienas. Bet viņš neredzēja nekādas kustības, izņemot tvaika vai dūmu strūklas.

- Es arī ne, - teica meitene. - Ejam?

- Nesteidzies. Aiz upes ir Robeža. Vispirms pārbaudīsim, vai tā ir saglabājusies savā vietā. Es šeit vēl neesmu staigājis. Petrjan, šķērsosim upi; ja kaut ko jūti, paziņo.

Viņi nogāja lejā pie upes, modri lūkojoties apkārt un skatoties debesīs baltajās mākoņu svītrās, ar diviem tikko redzamiem pavadoņu diskiem - Sudrabu un Zeltu.  Aiz pakalniem riņķoja vārnu bars, taču tas nebija bīstami, bet no Perunciem gan vajadzēja uzmanīties. Šie dīvainie putni, kuru spārnu platums bija līdz divdesmit asīm, meta asas un cietas, cietākas par tēraudu, spalvas, kas caurdūra koku stumbrus, nemaz nerunājot par cilvēku ķermeņiem. Daudzi cilts mednieki tika nogalināti, pirms volhvi atrada veidu, kā cīnīties ar perunciem, lai gan šim nolūkam rossiniem bija jānomaina ne viena vien nometne, par jaunu jāuzbūvē vairāki ciemati.

Upi, ko sauca Pužanaja, šķērsoja brienot - basām kājām, turot novilktos zābakus rokās. Otrā krastā tos atkal uzāva. Visi bija ģērbušies gandrīz vienādi: Vladejam un Petrjanam bija zobeni, naži aiz zābaku stulmiem un loki, Jasenai bija tikai loks, no kura viņa piecdesmit soļu attālumā trāpīja egles čiekurā.