Slēptuve

 Savā nelielajā, bet tīrajā un mājīgajā istabā vecāku mājā Vladejs apsēdās uz koka dumušņika - krēsla īpaši svarīgām pārdomām, pārklāta ar spīdlapsas ādu, un sāka domāt. Tas, ka Mirhava devās uz Dievu Kalnu viens pats, viņu neaizvainoja. Mirhava reti dalījās savos plānos ar draugiem. Un arī tajā apstāklī, ka viņš nomira, nebija nekā pārsteidzoša. Dievu Kalnu sargāja spēki, kurus cilvēki nespēja uzveikt pat ar zinšu vai maģijas palīdzību, kā mēdza teikt cilts vadonis - kņazs Dažds. Šajā notikumā satrauca tikai viens apstāklis: jaunais burvis bija nogalināts trīs verstu attālumā no Kalna, tas ir, aiz Robežlīnijas! Un Robeža kopš neatminamiem laikiem atdalīja Ļauno Spēku darbības zonu pie Kalna no brīvajām vietām ap Rossinijas mežiem, laukiem un purviem. Un tagad kāds pārkāpa robežu no otras puses, šķērsoja to un nogalināja cilvēku. Kas tas bija, dievs vai velns, dzīvs briesmonis vai mehānisks monstrs, kādus izlūki tika redzējuši, varēja tikai nojaust. Bet Vladejs bija stingri pārliecināts par vienu lietu: Mirhavas nāve bija skaidri saistīta ar nesenajām Debesu Dusmām. Pirms trim dienām debesis pēkšņi uzliesmoja ar vēl nebijušu gaismu, zilganzaļa liesma rungas formā nokrita uz Dievu Kalna un pārsita to uz pusēm līdz zemei, pārvēršoties par  milzīgu sniega baltas krāsas vāli. Vāle tā arī palika iesprūdusi Kalnā, sašķeļot to divās daļās. Daudz tika runāts par Debesu Dusmu cēloņiem, taču neviens nezināja patiesību, pat gudrais Rods.

- Interesanti gan, kurš no Dieviem nolēma iznīcināt Kalnu un kāpēc? - Vladejs paskaļi nomurmināja.

- Un arī man interesanti, mans dēls, - aiz muguras nošvīkstēja klusa vecīga balss.

Vladejs strauji pagriezās, sastapdams skolotāja dzidro, caurspīdīgi zilo acu zobgalīgo skatienu. Viņš uzlēca, palocījās un norāja sevi, ka aizdomājies tik lielā mērā un nedzirdēja viesa ierašanos.

- Nenosodi sevi, puisīt, - Rods turpināja, apstājies istabas vidū. - Mani ir grūti sadzirdēt, it īpaši, ja es to nevēlos. Arī tu proti staigāt klusi, un drīz apgūsi arī māku iet caur sienām.  Vai drīkstu apsēsties?

- Piedod, skolotāj! - Vladejs nosarka, piestūma ērtu viesu krēslu, pats palika stāvot, ar cieņu piespiedis pirkstus pie krūtīm.

- Apsēdies, parunāsimies. - Rods pamāja uz dumušņiku, novietoja spieķi starp kājām, abām rokām atspiedies uz to. - Ko tu zini par Dievu kalnu?

Vladeja skatiens pašaudījās, bet viņš pārvarēja sevi un ieskatījās skolotāja acīs, jau sen pieradis pie neticamās Sapulces Vadītāja tālredzības.

- Kalns iznīcināja cilvēku dzimumu... gandrīz iznīcināja. Bet to nav radījuši Dievi.

- Lūk kā? Tas ir interesanti. - Rods nomērīja jaunekļa figūru no galvas līdz pēdām, atzīmējot platos plecus, stājas brīvību un lepno galvas stāvokli; ģērbies audekla kreklā un ādas biksēs ar mīkstajām ičigām, Vladejs izskatījās līdzīgs mirušajam Mirhavam, bet bija stiprāks un dziļāku prātu. -  Kurš tad pēc tavām domām, izveidoja Kalnu?

- Tādi paši cilvēki, kā mēs, tikai no citiem... no citiem laikiem.

- Kā tu to zini? - vecais vīrs bija skaidri pārsteigts.

Vladejs nolaida galvu.

- Pagājušajā mēnesī pie mums viesojās klaidonis vārdā... šķiet, vārdā Brovejs. Tu, skolotāj, tad pavadīji svētceļniekus uz Svēto Maskavu. Viņš stāstīja pārsteidzošas lietas... par dzelzs jātniekiem, par milzīgiem bruņurupučiem, dzelzs zirnekļiem ar sešām kājām... un arī par to, ka it kā pastāvot Laiku Koks, kura sīkais Zariņš esot mūsu pasaule. Bet Dievu Kalns neesot nokritis no debesīm, kā domājām mēs, tas esot izkritis no viena no Koka Zariem...

- Hmm-jā! - domīgi novilka Sapulces Vadonis.

- Protams, tas viss ir izdomājumi, - Vladejs steidzās turpināt, - par Koku un pārējo, bet es pats tur redzēju... - viņš aprāvās.

Vecā vīra skatiens kļuva smags.

- Redzēji? Tu gāji uz turieni?

Vladejs nolaida galvu.

- Divas reizes... Pirmo reizi pirms diviem cikliem, otro reizi, pirms trim mēnešiem. - Jaunais volhvs pacēla cieto, stingro zodu. - Skolotāj, es redzēju tur cilvēkus... un Robežas vairs nav. Iepriekš Kalnam nebija iespējams tuvoties tuvāk par trīs verstīm, bet pēc tam, kad uz tā nokrita Kunga Vāle, var pienākt pie pašiem mūriem. Protams, es tur vairs neiešu, - nedroši piebilda Vladejs.

Rods pašūpoja galvu, vairāk reaģējot uz savām domām, nevis uz skolnieka teikto. Cilts aizliegums tuvoties Kalnam turpināja darboties, taču Sapulces Vadonim pēdējā laikā bija uzkrājies tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka tā bija kļuvusi nepieciešamība, un priekšā stāvošais jaunietis, kuram nesen bija pienākusi deviņpadsmitā vasara, varēja ar to tikt galā labāk nekā jebkurš cits. Lielisks karotājs un labs volhvs, spējīgs redzēt dabas garus un izsaukt tās labos spēkus.

Vladejs, paskatījies uz domīgo skolotāju, atnesa viņam medus uzlējumu, bet Rods atteicās, iemalkojis tikai malku auksta avota ūdens. Kavējoties uz sliekšņa, viņš teica:

- Šodien, pusnaktī, atnāksi uz kņaza māju, bet viens pats.