Skirusies generala padomniece

Piesarkusi es parados aiz aizkara. Esmu gerbusies viendaliga kosi sarkana peldkostima. Generalis izliek zimi vinai griezties. Sausmigi samulsusi pagriezos no dazadam pusem. Es nezinu, kas tiesi notika ar Renatu nakti, bet tas, iespejams, bija tumsa, bet seit viss notiek gaismas parpludinata telpa.

"Loti labi," boss slave. Vina skatiens deg. Saja izskata nav neka draudziga vai vienkarsi vienaldziga. Skatiens valdzinoss, ipasniecisks, apmierinats.

Es atri skrienu atpakal uz pielaikosanu. Vini man pasniedz nakamo peldkostimu, un tas nebut nav sportisks. Sis ir vairak paredzets meitenem, kuram loti patik sauloties. Ne, so es nemeginasu!

– Nav jegas pielaikot otro peldkostimu! – es kliedzu no pielaikosanas kabines. – Tas nav paredzets publiskajiem peldbaseiniem. Ja nu vienigi sauloties pludmale. Es nevaru saja staigat. Vai ir vel kadi varianti?

– Nac ara, es paskatisos.

– Par ko? Es tadu nevilktu uz baseinu, lai visi to redzetu.

– Man ir savs peldbaseins.

Es kluseju, nezinot, ko vel teikt. Sis prieksnieks velas ar mani sportot sava baseina, un lai es butu saja peldkostima?

– Anija, nac ara.

"Es nekada gadijuma nevaresu iziet ara tada peldkostima."

– Vai man pasam nakt ieksa?

"Es eju ara," es pieklajigi atbildu un pec kada laika tiesam izeju, tikai nevis peldkostima, bet jusu drebes, kuras es seit ierados. – Man ir apnicis meginat kaut ko darit. Vai ir kostimi? Parejais nav tik svarigs.

Ja tagad generalis saks uzstat uz peldkostimu un apaksvelas pielaikosanu, es neiesu uz paaugstinajumu, paliksu sava vieta.

"Ka jus zinat, Anna Vladimirovna," generalis izsmej acis. – Tatad, protams, bija daudz citu lietu, ko varejam pielaikot un iegadaties. Kaut ka ar mani sefs runa par Anecku vai Annu Vladimirovnu, bet no vina lupam pedeja uzruna vienmer izklausas diezgan jociga.

17. nodala

Pirkumu apmaksas bridi neredzeju, bet redzeju, ka gruzinu veikala darbiniece Renata masinas bagaznieka ielika somas ar tam. Es biju sausmas par so paku skaitu. Un ir ari manas lietas no darba.

– Ka es to visu panemsu majas?

– Tapec es to nemsu. Vel ir viena vieta, un tas ir vismaz sodienai.

– Kaut kur citur?

– Ja. Optika.

– Jaunas brilles? – Atcerejos, ka kolegi kritizeja manus vecos ramjus. – Laujiet man ari pasam to izdarit.

Prieksnieks negativi pakrata galvu.

– Ne, es gribu kontrolet procesu.

Optika pec Renates luguma vina izmeginaja tukstosiem ramju variantu, tad vins personigi noskaidroja, kuri objektivi labaki, kuri ikdienas darbam pie datora un citas nianses. Izvelejos un ieveidoju visas dargakas lietas, ka ari vairakus ramju variantus, lai varetu tos mainit atbilstosi savam noskanojumam un nepieciesamibai, kas atkal mani nostadija pilniga apmulsuma. Esmu tikko sacis stradat, bet man skiet, ka esmu parada desmit gadu nevainojamu diennakts darbu.

Brilles tikko pasutitas, japagaida kamer bus gatavas, tapec atgriezos majas tada, kada esmu.

"Nac ieksa," nosarkusi es aicinu generali ar daudzam pakam rokas uz savam majam.

Mums ar viru ir mazs dzivoklis, un, kad taja ienak lielais, katra varda nozime, tas skiet pavisam niecigs.

Renats visu apskatija bez komentariem, nolika somas uz gridas, mani arvien vairak moka mirkla neveikliba. Patiesiba es kopa ar viru atvedu savu milako uz dzivokli, un Renats nesteidzas doties prom.

– Varbut teju? – lai neizskatitos galigi neviesmiligs un nepateicigs, formalitates labad iesaku.

"Ja, paldies," prieksnieks soke ar savu atbildi.

Es neizpratne skatos, ka Renats Georgijevics novelk virsdrebes.

– Vai tiesam velies teju? – Es katram gadijumam precizesu, citadi nekad nevar zinat, kas generalim ir prata.

– Runajiet. Jus nevelejaties to darit veikala.

Renats ieiet virtuve, apsezas pie galda un gaidosi skatas uz mani. Uhh.

Es uzliku tejkannu varities. Godigi sakot, es vel nemaz neesmu gatavs runat no sirds, es kaveju laiku, cik speju, varu jaunu smarzigu teju, un tad…

Atskan durvju zvans, tas man izgaja cauri nerviem. Zvans, vel viens un vel viens, daudz nepacietigaks.

– Vai jus kadu gaidat, Anna Vladimirovna? Vai tas nebija jusu virs, kurs atgriezas no komandejuma stundu agrak? – prieksnieks jautri jauta. Skiet, ka vins nemaz nav saspringts un situacija liek vinam daudz smieties.

"Mans virs nebutu piezvanijis, bet vins to uzreiz atvera," es atbildu nobijusies. – Ta visdrizak ir viramate. Pagaidam vina zvana, bet vinai ir atslegas…” Es ludzosi satveru generala roku. – Ludzu, paslepieties skapi! Atrak! Lai gan ne, viramatei patik ieskatities skapjos… un zem gultas, parbaudit, vai nav puteklu, bet tu tur neiederesies. Ko darit?!

Mana sirds sitas trakuliga tempa, es sausmas steidzos pa virtuvi.

"Anija, vispirms nomierinies," Renats iesmejas. Vinam tas ir smiekligi, vins seit ir svesinieks.

– Balkons! – man atainojas, ideja ir tada, bet, ja aiztaisisi priekskaru, tas varetu izdoties. Mana viramate neies uz balkonu, tur ir auksti, bet vina ir loti termofila. – Ludzu, ej uz balkonu, vai ne?!

"Es nekur neiesu," prieksnieks saliek rokas uz krutim. Vins uzliek bargu izskatu, bet vina acis dejo velni. – Varbut ta nav viramate, parbaudiet.