Skirusies generala padomniece

"Protams, es neesmu generalis," negaiditi man atbild Sofija Petrovna. "Bet kapec vini jus neaicinaja, es varu uzminet." “Redzi, Anijai nav bernu, vina ir skaista, diezgan jauna, bet musu biznesa nav jauna, vina ir sevi loti labi pieradijusi, vinai nav pretenziju pret savu darbu, stradiga, kompetenta, nekonfliktejosa, ar labu izglitibu, vina neparprotami ir parsniegusi savu laipnibu sava vecaja amata un ir to paraugusi. Un tu, Natasa, piedod, protams, tu man patic, bet visas nodalas baumo, ka esi intrigants un kildnieks. Un generalis Anecka, iespejams, pieskatija vinu korporativaja ballite, kamer visas jaunas karjeras sievietes skraidija pa viesnicu vinu meklejot, Anija bija zale, vini man teica, ka gandriz visi musu viriesi vinai seko, bet vini t patagu, vini skatijas uz vinu ta, Anija patiesam bija korporativaja ballite. Tas ir parsteidzosi, cik vina ir laba, tapec ari vins to aplukoja tuvak. Vins satvera Anyutku ka elkoni un nelaida vala.

No durvju puses kads bridinosi noklepojas. Mes apgriezamies, un tur stav Mihalics un Renats Georgijevici. Mihalics ir sarkans ka omars, bet generalis nekas, smaida.

"Paldies par viesmiligo tiksanos, es sapratu, ka velies mani sirsnigi sveicinat," Renats saka, uzmanigi apskatot istabu. – Bet diemzel man ir pienacis laiks doties. Anna Vladimirovna, vai esat gatava?

Klatesoso skatieni pieversas man. Manu kolegu acis rodas jautajums, kapec es dodos prom ar generali darba dienas beigas? Un kur.

"Gatavs."

Panemu visas savas pakas uzreiz. Izradas, seit stradajot, esmu ieguvis ieverojamu daudzumu mantu.

"Renats Georgijevics mani aizvedis lidz metro, preteja gadijuma lietas ir smagas," es nervozi paskaidroju un piegaju pie jauna prieksnieka. Oho, manas rokas tulit norausies.

"Dodiet man savas pakas," saka generalis, jautri skieledams.

– Tas nav ta verts…

Ak, es to atnemu.

Es versos pie savam damam. Kolegu acis ir izspiedusas, sejas redzama vispareja neizpratne. Ak-o-oi.

Es atri sekoju generalim ara, un uz ielas Renats iemet manas mantas sava masina, atver man durvis un palidz apsesties. Un es tiesam jutu, ka mani kolegi, kuru biroji ir versti uz stavlaukumu, ir pielimeti pie logiem un to visu skatas. Iespejams, ekas otra puse skreja vairak cilveku. Ta bus saruna.

– Kapec tu to dariji? – Es jautaju, nodrebedams. Automasinas interjers izskatas parak dargs, jutos nevieta un te nevieta, it ka butu sedejis nevieta.

– Kas tiesi? Vai jums ir auksti? Tagad tas uzkarses.

Prieksnieks spiez pogas un ah, zem mana dibena loti atri klust silti, pat karsti.

– Nu luk, ar pakam. Tu zini, cik daudz runas un tenkas bus par to, kapec tu uzvedies… parak intimi, it ka mes jau ilgu laiku butu labi draugi, lai gan teoretiski tikko tikamies.

– Es nevareju pretoties. Visiem bija loti smiekligas sejas. Vai jus tik loti uztraucaties, ko vini teiks? Jus vairs nestradasit saja komanda.

– Vini to apspriedis ari centra.

– Protams, vini to daris, bet jebkura gadijuma vini visu apspriedis un pieliks etiketes, un tas nav japamato.

16. nodala

Prieksnieks mus aizveda uz lielu iepirksanas centru. Un es nolemu, ka vispirms vajag citus apavus, piekritu sim, jo biju loti nogurusi staigat savos tagadejos zabakos, varbut ir kaut kas tikpat skaists, bet erts? Pati nolemu, ka naudu noteikti atdosu savam prieksniekam velak, bet ta ka man tagad tas nav un man vajag drebju skapi, tad lai vins izklaidejas, ja grib.

Parsteigums bija tas, ka Renats Georgijevics pielaikosanai saka izveleties nepavisam ne elegantus apavus, mana prieksa rinda bija novietoti zabaki, kas vairak izskatijas pec armijas kaujas zabakiem, bet sieviesu salona versija nedaudz koketaka stila. .

Sievietes konsultantes plivo ap Suvorovu ar aizkustinosiem smaidiem, kuko un skiet gatavas cinities viena ar otru par iespeju aprunaties un vinu apkalpot, no malas tas izskatas smiekligi.

– Nu, vai tas ir erti? – generalis jautaja, kad uzvilku pirmo pari.

– Loti.

– Lieliski, tad mes panemsim sos. Uzvelc savu nakamo pari.

– Bet… vai tiesam centra nesa sadas kurpes?

– Sie apavi ir nepieciesami, lai noklutu centra, un tiem jabut ertiem. Tiesi atbilstosi pasreizejiem laikapstakliem. Turklat es dzirdeju, ka sada veida apavi musdienas ir mode. Ja, meitene? – prieksnieks jau vaicaja mums tuvakajai konsultantei.

– Ja, loti moderna modele! – konsultante silti pamaj. "Visas jaunas meitenes dara tiesi ta."

– Nu, redzi, Anna Vladimirovna.

Skita, ka vini apavus ir sakartojusi, bet, kad pargaja uz drebem, ari generalmenedzeris mani parsteidza un aizveda lidz, iespejams, dargaka zimola boutique. Ja, seit viena bluze maksas vairak neka viss mans jaunais kazocins! Es nekad nemaksasu par sim drebem.

Vina apstajas pie ieejas un stingri atteicas tur iet.

– Es seit neiesu, iesim, ludzu, kaut kur citur.

– Kapec ne?

– Seit ir parak dargi.

– Un kas? Jus neesat tas, kurs tere naudu.

"Es jutisos loti pateicigs."

– Lai ta butu, juti to.

Es snukstu un atkapjos, ludzosi uzlukojot generali.

– Ejam, ludzu, kaut kur citur.

Renats bridi par kaut ko domaja, uzmanigi paskatijas uz mani un peksni parsteidzosi viegli piekrita: