Skirusies generala padomniece

– Labi, ejam uz citu vietu.

Uz so citu vietu nez kapec bija jabrauc ar masinu kaut kur centra virziena. Eka, kura nonacam, neskita nekas ipasi ieveribas cienigs, pat bez lielam spidigam izkartnem, bet ieksa ta izradijas loti plasa, gaisa, skaista, un konsultantu acis nebija ne maniakala dzirksti, ne aizkustinosi smaidi. Renats tika aicinats gaidit ipasa telpa pavadosajiem cilvekiem, mani aizveda uz gerbtuvi, kur driz saka nest drebes. Mekleju cenu zimes, bet tadas nav. Precizak, etiketes ir, bet cenas nez kapec vispar nav. Varbut tas ir kaut kads second hand? Un vai vini pardod lietas pec svara? Heh, ne, drosi vien ne. Bet tas ir divaini. Un drebes ir loti skaistas, ir skaidrs, ka viss ir jauns.

Es izeju pie sava prieksnieka sava pirmaja biroja terpa, jutoties ka ista skaistule. Mmm, melnais uzvalks lieliski der. Es nekad isti neesmu valkajis uzvalkus, bet seit ir tik elegants variants.

Generalis, es redzu, ir labi iedzivojies – vins ir atlaidies kresla, vini vinam atnesa teju, talrunis ir pie rokas.

Renats paskatijas uz mani un apmierinati pamaja ar galvu.

– Nemsim. Nemsim nakamo variantu.

– A… Es gribeju vispirms noskaidrot, cik tas maksa.

– Anya, mes par visu vienojamies. Kapec jums jazina cenas, ja es maksaju par visu? Tu man neko neesi parada.

– Es tomer gribetu to atdot velak…

– Anija, tu tas atdosi, ja labi stradasi. Ticiet man, es esmu loti prasigs, es atnemsu daudz jusu laika. Sis drebes ir ne tik daudz prieks jums, cik mana darba tela uzturesanai. Un principa man patik, ja blakus ir skaista, dargi gerbta, laimiga sieviete. Es pats maksaju par savam velmem un velmem. Ej pargerbies, netere musu laiku.

– Redzi… ja sis lietas ir loti dargas un to ir daudz, tad es nevaresu savam viram paskaidrot, no kurienes tas radusas un ka davinatas, vins nesapratis. ari.

–Tu vinam kaut ko paskaidrosi?

– Nu, varbut. Vins uzdos jautajumus.

– Ka viss notiek. Likas, ka tu sausmigi atriebsies, pazinojot par savu abpusejo nodevibu pret vinu. Un pec tam, ka tu doma, vai vinam bus interese par tavu garderobi?

– Es… Es neesmu parliecinats, ka pastastisu vinam par korporativo pasakumu. Nav ko stastit, isti neko neatceros. Un tagad es nedomaju, ka tas ir virziens, kura mums jarikojas. Vai es jums daudz stastiju par so situaciju korporativaja ballite?

– Kada virziena tad velaties rikoties?

Es paraustu plecus.

– Es nezinu, es sobrid esmu tik apmulsusi. Un es nevaru to visu pienemt, es sava galva saprotu, ka man ir jadodas prom, bet lidz sim man nav morala speka to darit. Sajutas joprojam saglabajas, kas padara to divtik sapigu.

"Sedies," generalis pamaj uz blakus kreslu. – Parunasim.

– Ka ar montazu?

– Vins pagaidis.

"Tas ir neerti meitenu prieksa, jo vinas gaida."

– Anija, man rodas iespaids, ka tu daudz vairak doma par to, ko doma citi, aizmirstot padomat par sevi. Ej, parunasim velak.

Es devos uz gerbtuvi, nesaprotot, kapec Renatam ar mani bija jaruna intimas sarunas. Apkart ir tik daudz brivu jaunu meitenu bez gimenes problemam un gatavas karaties vinam kakla un stradat ar vinu dienu un nakti, un vins mani aukle.

Bet kopuma pielaikot drebes, katru reizi iznakot jauna izskata virietim, kurs uz mani verigi skatijas, bija lieliski. Es jutos ka kada romantiska romana par bagato dzivi. Kad vini neskatas uz naudu, vini perk visu, kas viniem patik, un principa sada uzmaniba un interese par manu sugu silda dveseli. Tas tiesi paaugstina pascienu, bet liek jums nervozet par to, cik daudz naudas tiks izterets par visam sim drebem?

Biju parsteigts, kad uz pielaikosanas kabini saka nest treninterpus.

– Kapec man vajag treninterpu? – jautaju, paradidamies Renata Georgijevica acu prieksa balta treninterpa.

– Man patik sports.

Gaidu turpinajumu, bet prieksnieks kluse.

– Bet es neesmu loti labs, es neeju uz sporta zali, tad kapec man ir vajadzigas sis drebes?

– Kamer tu stradasi pie manis, tev bus jadalas ar so manu aizrausanos.

– Ka?

– No rita skrienot, par laimi parks ir pie darba. Vakaros dazas dienas ir trenazieru zale vai peldbaseins.

– Vai tadi pienakumi ir ieklauti darba liguma? – jautaju, ar sausmam iztelojoties rita skriesanu. Es ienistu sportu un vienmer esmu izvairijusies no fiziskam aktivitatem. Kops skolas laikiem biju klasisks nugis ar gramatu un brillem. Gandriz visu laiku dazadu iemeslu del man bija atbrivojums no fiziskas audzinasanas.

– Ja velies ar mani stradat, tad ja. Ka jus drosi vien pamanijat, Anna Vladimirovna, esmu gatava cilveka ieguldit daudz, bet atdevei jabut atbilstosai.

Es paskatijos uz sevi spoguli. Vispar man treninterps izskatas labi. Es sevi neatpazistu.

Aizeju uz pielaikosanu, vel paris sporta terpu komplektus un… man atnes peldkostimus.

Es paskatos ara no pielaikosanas kabines.

– Peldkostimus nevajag radit, vai ne? – Es parbaudisu ar prieksnieku.

– Kapec ir sis?

– Nu, tas ir kaut ka pilnigi… atklati?

– Ja mes kopa apmeklesim baseinu, tad ta vai ta, es tevi redzesu peldkostima. Kada tam ir atskiriba, agrak vai velak?

– Laujiet man velak nopirkt sev peldkostimu, tas nav biroja apgerbs.

– Nac jau ara. Es joprojam tevi redzeju pat bez peldkostima.