Savam brālim sargs

Man tūlīt kļuva skaidrs, ko nozīmē audzināšana. Acīmredzot ne velti mēs visi bijām daudzpusīgi apmācīti: cīņa uzreiz kļuva līdzīga spēlei pie vieniem vārtiem, lai gan mums nebija pat loku, nemaz nerunājot par stopiem. Mēs devām triecienu brīdī, kad pretinieks to negaidīja. Pitekam bija smagās artilērijas loma: viņš meta zarus tik virtuozi un dabiski kā Austrālijas iezemieši bumerangus. Nikodims apbruņojās ar milzīgu nūju (vareņi vīri tomēr bijuši mūki — laikam no nekā nedarīšanas) un sita ārā ieročus no pretinieku rokām. Georgs bija sadabūjis kādu rungu un rīkojās ar to kā ar zobenu, tiesa, viņš necirta tā, lai trāpītu, bet tik pārliecinoši rādīja, ka tūlīt trāpīs, ka ikviens izbītos. Kas attiecas uz Uvi Jorgenu, tad izskatījās, it kā viņš dotos uz tikšanos ar mīļoto meiteni, nevis cīnītos, — viņš pilnīgi staroja svētlaimē, visā augumā iz- slējies, gāja virsū pretiniekam, vienā rāvienā kādam atņēma stopu un izšāva pāris bultu, liekot tām nosvilpt centimetra attālumā no to kaujinieku ausīm, kuri vēl centās pārējos uzturēt cīņas garu. Viņa mājienu uzreiz saprata, to atkārtot nevajadzēja.

Es piedalījos cīņā vismazāk. Redzot, ka mēs uzvaram, atgāju malā un tikai uzmanīju, lai kāds no mūsējiem, iekļuvis azartā, nesāktu kauties pa īstam. Mēs tomēr rīkojāmies neparasti muļķīgi. Cīnījāmies pret. tiem, kurus neapšaubāmi bija sūtījusi vietējā vara, bet tieši ar to mums bija nepieciešami kontakti. Tagad, mūsu uzdevums varēja kļūt stipri sarežģītāks, atliek1 tikai varas pārstāvjiem uzzināt, ka mēs, atlidojušie, esam cīnījušies pret viņiem. Tiesa, mūsu pretiniekiem vēl vajadzēja saprast, ka mēs esam atlidojuši. Iespējams, ka tieši ar to arī vajadzēja sākt — ar sarunām, nevis ar kauju; varbūt tā mēs visdrīzāk būtu nodibinājuši kontaktus.

Kamēr pārdomāju, cīņa jau bija beigusies. Demoralizētais pretinieks bēga, bet mēs savācām trofejas — stopus, bultas, īsas nūjas. Attapāmies, ka mūsu vidū nav Mūka, bet nepaguvām pat noorganizēt meklēšanas grupu, jo pēc desmit minūtēm viņš parādījās, turklāt zirgā. Izrādījās, ka tas bija vezumnieku zirgs — vilka ratus, pilnus ar lāpstām, cirvjiem un vēl visādiem priekšmetiem.

Nikodims izskatījās pēc Miņina un Požarska vienā personā. Tā vien likās, tūlīt no meža iznāks arī kaujas vienība zilganos bruņukreklos, ar āvām pār plecu un īsiem slāvu zobeniem pie sāniem. Ja nu ne kaujas vienība, tad vismaz trīsdesmit trīs spēkavīri gan. Mūsu karotāja kuplā bārda labi saistījās ar priekšstatu par senslāvu teiksmām. Tomēr vairāk neviens no meža neiznāca, un Mūks tuvojās mums lepnā vientulībā.

Es vairs neskatījos uz viņu. Mans skatiens nejauši • bija aizķēries pie Uves Jorgena, un es biju pārsteigts: kā mīlestība pārvērš cilvēku!

Viņš vairs nebija tas bargais karavīrs, kāds izskatījās vienmēr, ne arī neveiksmju rūdītais, mazliet nicīgais

skeptiķis. Uve iekšēji staroja, viņam acis laimē mirdzēja un rokas viegli trīsēja. Viņš lēnām piecēlās, paspēra soli, apstājās, paspēra vēl vienu, kā baidīdamies, kā neticēdams, ka tā ir realitāte, nevis sapnis. Tad divos lēcienos bija klāt zirgam, apskāva tā kaklu, pieglaudās tam ar seju, glāstīja to un pat, liekas, apraudājās, un murmināja kaut ko savā dzimtajā augšvācu mēlē, kuru te zināju vēl vienīgi es un arī tikai šā tā. Beidzot viņš gandrīz vai ar varu novilka Mūku lejā, uzlēca zirgā pats, un man acumirklī pat gribējās noticēt, ka viņš patiešām bijis bruņinieks un savā laikā devies tādos karagājienos, kādos pat pēc dažiem gadsimtiem dosies ne kurš katrs, — bijis bruņinieks, nevis jāšanas sporta cienītājs no kāda aristokrātu kluba. Tā dažkārt notiek: liekas, tu jau zini par cilvēku visu, bet pēkšņi kāda sīka atgadījuma rezultātā ieraugi viņu no gluži citas puses, lai gan kopējo ainu tas nemaina.

Pienāca Georgs. Pēc savas tautas tradīcijām, viņš bija vajājis pretinieku līdz pašai mežmalai; arī atpakaļ bija atgriezies skriešus, bet pēc tam viņam varētu dot izjaukt un salikt rokas pulksteni, un viņš to izdarītu bez nevienas kļūmes — tik stingras viņam bija rokas un mierīga elpa. Viņš arī ieraudzīja zirgu. Vienu brīdi man likās, ka visi trīs — Bruņinieks, Mūks ūn spartie- tis — pamatīgi sakausies. Galu galā man nācās izmantot savu varu un noteikt, ka zirgs līdz īpašam rīkojumam tiek ieskaitīts vienības inventārā, bet jās ar to tas, kuram, raugoties pēc apstākļiem, būs nepieciešams.

Protams, Uve Jorgens uzreiz paziņoja, ka viņam ir tādi apstākļi. Vajag izpētīt visu šo rajonu, pārbaudīt, vai nav slēpņa, vai neložņā ienaidnieka spiegi.

Es teicu:

— Bruņiniek, tev taisnība. Tikai izlūkošana nav ka- valērijas uzdevums. To veiks Piteks — viņš apsekos

visu rajonu, lēcot no zara uz zaru. Mūs gaida nopietnāki uzdevumi.

Laikam Uve Jorgens nopietni apvainojās, bet disciplīna viņam bija asinīs, un viņš pakļāvās bez ierunām, tikai uzbīdīja bereti uz acīm par zīmi, ka nav mierā ar priekšniecību.

Es patiešām uzskatīju, ka mums ir svarīgāki uzdevumi. Tāpēc, gribēdams ieviest zināmu kārtību, es lūdzu, lai Anna pagatavo pusdienas, kamēr mēs apspriežamies.