Savam brālim sargs

Tās atvērās. Astronoms ienāca atmuguriski: rokas viņam bija aizņemtas, jo viņš stiepa kaudzi grāmatu un vēl kaut ko, tādu kā čemodānu vai plakanu koka kasti.

Kaste!

Šuvalovs viņam neļāva pagriezties. Parāva kasti. Grāmatas nokrita uz gaiteņa grīdas: astronoms stāvēja uz sliekšņa un pat nebija paguvis ienest savu kravu.

Šuvalovs aizmiedza acis un ar pārvērstu seju iesita viņam ar koka čemodānu.

Astronoms laikam iekliedzās. Šuvalovs iesita vēlreiz. -Viņš tā nemaz negribēja, iznāca pats no sevis.

Kaste izjuka. Izbira kaut kādas plāksnes, stikli, vadi…

Aizsedzis pakausi ar rokām, astronoms nedrošiem soļiem skrēja prom pa koridoru. Viņš kliedza paklusā balsī, it kā kautrētos.

Šuvalovs grīļodamies piegāja pie galda. Apsēdās. Nolaida galvu uz rokām. Viņam bija slikti un gribējās raudāt kā mazam bērnam …

Saule jau bija uzlēkusi, kad divi kuteri, meklējot ērtāku nosēšanās vietu, apstājās gaisā virs meža.

Lejā kaut kas kustējās. Cilvēki. Daudz cilvēku. Vairāk, nekā to bija palicis, kad kapteinis iekāpa kuterī un devās uz kuģi.

Mazais kuteris nosēdās pirmais.

>

Tūlīt pat pa kupolu trāpīja smaga bulta.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Tas vēl nebija karš. Acīmredzot vietējā vara bija kāda iemesla dēļ atsūtījusi šurp savus cilvēkus — iespējams, tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka neviens nepārkāpj aizliegumu —, bet tie uzdūrušies puišiem, kas gaidīja manu atgriešanos. Varbūt puiši tika izsekoti, nezinu. Par laimi, šim karaspēkam šaujamo ieroču nebija, lai gan, kā izrādījās vēlāk, vispār tie šeit eksistēja. Uzbrucēji šāva no stopiem bultas gandrīz vai rokas resnumā, bet puiši svieda viņiem ar zariem un dažādu drazu. Tas viss notika tā, it kā gan uzbrucēju,- gan aizstāvošos galvenais uzdevums būtu — nekādā ziņā netrāpīt nevienam cilvēkam, tādēļ cīņā nebija ne nogalināto, ne ievainoto. Kā mēs pēcāk pārliecinājāmies, uz šīs planētas kari drīzāk atgādināja šaha spēli, kur karojošo pušu izredzes tika vērtētas pēc zināmiem noteikumiem un par uzvarētāju atzīts tas, kurš ieguvis visvairāk punktu. Manuprāt, tas nemaz nebija tik muļķīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varēja likties.

Pagaidām cīņa norisēja ar mainīgiem panākumiem, un nezinu, pie kāda rezultāta šis savādais karš (pēc mana laikmeta terminoloģijas) būtu novedis, ja nebūtu ieradušies mēs.

Tiesa, mēs uzreiz neiekļāvāmies spēlē. Mūsu kuteri pārslīdēja pāri kaujas laukam tik strauji, ka karotāji mūs gluži vienkārši nepamanīja. Nosēdinājām kuterus malā, nosprieduši, ka nekādā ziņā nedrīkst riskēt ar mašīnām. Arī izkāpuši uz cietas zemes, mēs uzreiz ņt. iesaistījāmies notiekošajā, jo radās morāla problēmā vai vispār jāiejaucas svešā kautiņā, kādas mums tie sības to darīt? Galu galā, šiem cilvēkiem bija savas^ļ blēmas, savi likumi un ieradumi. Tos nepazīstot, . jām drīzāk kaitēt, nevis palīdzēt.

Starp citu, te vajadzīga atruna: tādas domas radās ne jau nu visiem ekipāžas locekļiem un arī ne vair,;. kūmam. Georgam un Pitekam šī problēma vispār neeksistēja: kautiņš bija kautiņš, un vīrieša ciefra prasīja tajā nekavējoties iejaukties. Daudz vēlākas civilizācijas auglis Uve Jorgens pēc profesijas bija karavīrs un viņam kauja — vienīgā iespēja likt lietā savas zināšanas un pieredzi. Doma par neiejaukšanos pirmajam ienāca prātā Nikodimam, un.es to iesākumā atbalstīju.

— Padomājiet, kaptein, — Uve Jorgens man iebilda, nepacietīgi soļodams šurpu turpu gar kuteri. — Atbildība par to taču gulsies uz mums.

— Par ko? — manā vietā atbildēja Nikodims. — Viņi nenogalina, pat nesit. Šauj bultas gaisā, un viss. Apniks un pārstās.

— To ir vairāk, — Uve Jorgens teica. — Galu galā tie uzvarēs. Kas notiks ar šiem puišiem?

Atskatījos uz Annu. Viņa visu laiku gribēja kaut ko sacīt, bet neuzdrīkstējās' mūs pārtraukt. Tagad viņa steidzīgi noteica:

— Viņus nosūtīs uz Karstajām Smiltīm … Tas ir ļoti slikti.

— Kaptein, tu taču sacīji, ka viņi palikuši šeit, lai sagaidītu tevi, — Uve Jorgens atgādināja. — Tāpēc ari es saku, ka atbildība gulstas uz mums: ja nebūtu tevis, viņi, iespējams, sen būtu aizmukuši, bet viņi tur vārdu. Kaptein, man viņi patīk.

— Lūdzu jūs, ātrāk, — žēli teica Anna. — Kā jūs varat mierīgi sarunāties, kad tur …

Sapratu, ka mums ar Mūku, visticamāk, nav taisnība, 3,lēmu:

Labi, jāiet puišiem palīgā. Tikai, lūdzu, spēlējiet noteikumiem. Vai visi saprata? Uz priekšul

—No flanga! — uzsauca Bruņinieks, un mēs, apme- .t si līkumu un slēpdamies aiz kokiem, uzkritām kā

sniegs uz galvas Līmeņa aizstāvjiem.