Savam brālim sargs

Šuvalovs, atbalstījis zodu uz rokas, lūkojās grīdā.

' Viņa domas bija drūmas.

Tātad pat kā noziedznieks viņš nevar panākt tikšanos ar šīs ne visai ērtās, zaļās un naivās valsts vadītājiem. Viņa noziegums ir mazsvarīgs. Viņa brīdinājumi bezjēdzīgi. Neviens ar viņu negrib runāt. Neviens negrib ne pirksta pakustināt, lai glābtu sevi un pārējos.

Viņš tūlīt pat saņēmās-un nomierinājās. Jā, tādi viņi ir, un neko nevar darīt. Nav jēgas uz viņiem dusmoties. Uz bērniem nevajag dusmoties, tie jāaudzina. Ja šos cilvēkus nāksies glābt pret viņu pašu gribu, ekspedīcija tā arī rīkosies. Uguni bērniem dažkārt atņem ar varu, un tas nav cietsirdīgi.

Neviens viņu negrib uzklausīt. Un, tomēr viņš piespiedīs to darīt. Uzklausīt, saprast, noticēt, paklausīt.

Kā gan viņš to panāks?

Maznozīmīgs noziegums. Tātad, ja notiek svarīgs noziegums, tad Līmeņa Sargātāji tomēr par to interesējas.

Pieņemsim, ka tā tas ir.

Kāds noziegums ir visbriesmīgākais?

Slepkavība — viņš nodomāja un no šī vārda nodrebēja.

Slepkavība. Atņemt cilvēkam dzīvnbu. Pārvērst cilvēku, dZīvu un saprātīgu būtni, ne-dzīvā, ne-saprātīgā, ne-būtnē. Slepkavība. Noziegums pret dzīvību — pret to, kam esam pateicīgi par savu eksistenci. Noziegums pašam pret sevi, pret ikvienu dzīvu cilvēku.

Varbūt tu tiešām esi jucis prātā? — Šuvalovs sev vaicāja. Sēdi un mierīgi prāto par slepkavību. Tu esi dižākās, humānākās -kultūras daļiņa, turklāt nebūt ne pati neievērojamākā, — un mierīgi domās izrunā briesmīgo* vārdu un nezaudē samaņu, tevi nepārņem riebums pašam pret sevi. Nē — tu noteikti esi nenormāls.

Kas cits atliek? — viņš atkal sev vaicāja. Kas atliek, ja es esmu atnācis un kliedzu, bet no manis novēršas?

Vai tad tu nopietni uzdevi jautājumu: «Kas cits atliek?» It kā visu laiku būtu nopietni domājis par slepkavību? Tas taču bija tikai joks, viegla domu izvirtība, bezatbildīga, bet nekaitīga!

Taču viņš jau saprata, intuitīvi sajuta, ka šī doma nav radusies tāpat vien. Ka tā nav joks un kļūst ar katru mirkli nopietnāka. Tā šķietami nejauša vārdu kombinācija, aprauta doma, tūlīt pat atkal atmests briesmīgs pieļāvums atgriežas vēl un vēl, pavēršas te ar vienu, te ar citu šķautni, un tu sāc pie tā pierast un ieraugi ne vien trūkumus, bet arī pozitīvās īpašības, un šo pozitīvo kļūst aizvien vairāk, bet slikto — mazāk, un galu galā izrādās, ka tikai tā arī var^domāt un ne citādi, un dzimst hipotēze, un tu sāc tai radīt matemātisko aparātu — un rodas teorija …

Vai tā nebija ar nejauši atklāto Kristiansena grāmatu?

Kāds tam sakars ar Kristiansenu, viņš domās sašuta, un kāds sakars ar slepkavību?

Tomēr domas atkal un atkal atgriezās pie tā.

Nogalināt cilvēku nozīmē vispirms nonāvēt pašam sevi. Nogalināt cilvēku sevī. Patiešām, vispretīgākais noziegums pret… pret absolūti visu.

Jā, jā. Tā ir.

Tu runā par slepkavību ar rīcību. Ar sitienu vai vēl kā citādi. Ir taču kaut kādi nonāvēšanas paņēmieni.

Interesanti, vai tas ir grūti? Vai viņam pa spēkam?

Slepkavība ar rīcību. Bet vai pasīvi gaidīt ir labāk?

Tu nevienu neaiztiksi. Samierināsies. Mierīgi sēdēsi. Paies divas nedējas. Tevi izlaidīs. Tu atradīsi savējos, vai arī viņi atradīs tevi. Atgriezīsies uz kuģa…

Izglābsies. Nenogalināsi sevī cilvēku. Saglabāsi to par prieku sev un visiem pārējiem.

Bet šie cilvēki aizies bojā. Lēnā, nežēlīgā nāvē.

Vai tāda izeja ir labāka?

Viņš drūmi pavīpsnāja.

Ja uz mirkli apklusina jūtas un ļauj vaļu prātam, kļūst skaidrs: labāk nonāvēt vienu, nekā daudzus. Pat ja to vienu nogalini ar savām, bet pārējos — ar viņu pašu rokām.

Lai arī prāts visu skaidri novērtē; tomēr nevar izraut jūtas, atmest audzināšanu, apgriezt otrādi morāli. Var lieliski saprast, ko tieši vajag darīt, — un tomēr nespēt to izdarīt.

Tu nespēj, viņš sev teica. Nevari. Lai kā arī piekristu šai domai — nevarēsi.

Tu esi mūslaiku cilvēks — labs, labestīgs, vājš.

Ko gan lai dara? Ko lai dara?

Pagaidi..* Jā, cik tālu var aizvest domas, ja tās nekontrolē, ļauj tām vaļu, — tev taču nav vajadzīga cilvēka nāve!

Tev vajadzīgs, lai noticētu taviem nolūkiem — ar to pilnīgi pietiks!

Tu nevienu nenogalināsi. Tikai centīsies pēc iespējas ticamāk iztēlot, ka gribi nogalināt.

Ticami attēlot.

Ja tikai zinātu, kā to darīja!

Tūlīt atgriezīsies astronoms. Jāuzbrūk tam un jāizdara kaut kas tāds …

Teiksim, jāsaņem aiz kakla un jāsaspiež. Protams, viegli.

Nē. Viņš ir daudz jaunāks un spēcīgāks. Viņš tūlīt pat atraus tavas rokas un aizies. Ar to viss beigsies.

Iesist?

Ar ko? Te nav nekā, vienīgi matracis, galds piestiprināts pie grīdas, Arī krēsls. Te viss domāts psihiski slimiem.

Nu, kaut vai ar dūrēm.

Cik riebīgi…

Šuvalovam kļuva nelabi.

Tomēr — būs jāizšķiras!

Viņš sažņaudza dūres un vairākas' reizes iesita gaisam. Piecēlās. Nolika matraci uz galda un sāl^ sist pa to. Nošķaudījās: nāsīs bija iekļuvuši putekļi, iesita vēl dažas reizes.

Pa matraci sist ļoti vienkārši. Tā arī vajadzēs iztēloties — ka sit pa matraci. Vienreiz, otrreiz, Un pietiek …

Šuvalovs satrūkās: viņš bija izdzirdis soļus.

Nāk. ..

Viņš tuvojās durvīm.