Savam brālim sargs

— Vadoties no šī pieņēmuma, mēs varam kuģī ar tādu masu kā mūsējam — iztēlojieties, ka mēs izsviežam no tā ārā visu zinātnisko aparatūru, visus salonus, pārveidojam klājus pusotras reizes zemākus, un tā tālāk un tamlīdzīgi —, tādā gadījumā, doktor, mēs varēsim, katrā klājā ierīkojot trīs un pat četrstāvu .., mm-m … sauksim tās par šūniņām, pēc analoģijas ar bitēm, katru vienam cilvēkam, — mēs varēsim vienā reizē uzņemt aptuveni sešus tūkstošus cilvēku. Ierēķinot viņiem reisa laikā nepieciešamo provīziju ar noteikumu, ka viņi ēdīs ne pārāk daudz, jo akmeņus skaldīt tiem nenāksies, kravas masa būs aptuveni tāda, kāda pa spēkam mūsu dzinējam.

— Seši tūkstoši»* * Labi, lai tas būtu pamatskaitlis, vismaz pirmais aptuvenais. Dalīsim simt tūkstošus ar seši… Vienkāršības labad lai būtu simt divdesmit tūkstoši … Iznākumā divdesmit. Divdesmit reisu vienam kuģim. Mēs zinām, ka uz Zemes gatavojās sākt būvēt…

— Vēl četrus kuģus, doktor.

— Pieskaitot mūsējo — pieci. Tātad, katram kuģim būs jāveic ne mazāk kā četri reisi.

— Ar matemātiku grūti strīdēties.

— Katrs reiss ilgs ne mazāk kā pusgadu,z

— Kopā divi gadi *..

Uve Jorgens mazliet pavīpsnāja — tikai pacēla mazliet uz augšu mutes kreiso kaktiņu. Viņš diezgan bieži tā vīpsnāja, pie tā bija pieraduši.

— Pilnīgi pareizi, divi gadi. Tagad pieskaitīsim vēl vismaz pusgadu, kas būs nepieciešams, lai kuģus pabeigtu, attiecīgi iekārtotu un, visbeidzot, izmēģinātu, bet mūsu kuģim pusgads būs vajadzīgs pārbūvei…

— Doktor, pusgads ir minimums. Laika ziņā tā ir bada maize; neaizmirstiet, ka kuģus vadīs ekipāžas, bet tās vēl attiecīgi jāsagatavo. Protams, lidos ārsti un vai maz kas vēl: nebūs nemaz tik vienkārši noorganizēt un novadīt evakuāciju, vismaz iekāpšanu kuģos, jo mēs taču nezinām, ar ko mums būs darīšana — es domāju vietējos iedzīvotājus ., <•

•— Bruņiniek, jums taisnība, jums ir metodisks prāts. Tātad mums būs nepieciešami no divarpus līdz trim gadiem, lai evakuētu planētu un ar vieglu sirdi varētu ieslēgt mūsu aparatūru. •

— Droši vien, doktor. Un ko par to saka jūsu zinātne — vai mums ir tik daudz laika?

Averovs ilgi sēdēja, nolaidis galvu, un mehāniski locīja kārtu kārtām paša atnesto lapiņu ar grafiku. Tad pacēla acis.

— Protams, tas viss ne tuvu nav tik vienkārši kā aprēķināt evakuācijai nepieciešamo reisu skaitu, lai gan arī tur lielā mērā vadījāmies no patvaļīgiem pieņēmumiem … Skaitļi, kas manā rīcībā ir pašlaik, liecina, ka šāda laika — divarpus līdz trīs gadu — droši vien mūsu rīcībā nebūs.

•— Cik saprotu, runa ir par varbūtību.

— Tieši tā. Pēc maniem pašreizējiem datiem spriežot, varbūtība, ka mūsu rīcībā būs šāds laiks, ir mazāka par piecdesmit procentiem.

— Hm … Vai daudz mazāka?

To es pagaidām nevaru pateikt. Kaut ātrāk atgrieztos mūsu kolēģi — gribētos parādīt jaunos datus doktoram Šuvalovam un uzklausīt viņa viedokli…

— Cerēsim, ka viņi atgriezīsies. Mani pašlaik interesē kas cits. Mēs aprēķinājām visus termiņus, vadoties no tā, ka startējam uz Zemi jau tuvākajā laikā.

— Protams.

— Tātad var uzskatīt, ka laika atskaite sākusies. Taču patiesībā mūsu starta brīdis ir atkarīgs no tā, cik ātri un cik veiksmīgi mūsu biedri vienosies ar vietējiem iedzīvotājiem?

— Neapšaubāmi.

— Un ja nu viņi nevienosies? Alternatīvas mums taču nav. Ja vien būtu iespēja saistīties ar Zemi, ja tur sāktu forsēt kuģu būvniecību, ekipāžu un personāla sagatavošanu … Bet sakaru mums nav.

— Jāliek visas cerības uz to, ka Šuvalovs vienosies, — Averovs teica. — Viņam piemīt apbrīnojams talants pārliecināt cilvēkus .,, Turklāt mums nav citas izejas. t

Uve Jorgens brīdi klusēja.

— Ja vien tā ir izeja, — viņš beidzot lēni noteica.

Averovs. paskatījās viņā.

— Lūdzu, Bruņiniek, neļaujiet sev tā domāt, — viņš sacīja. — Vismaz tik ilgi, kamēr mūsējie nebūs atgriezušies un nebūsim kopā apspriedušies.

— Pagaidīsim. Atlikusi… viena stunda četrdesmit septiņas minūtes. Lieku priekšā -satikties pēc divām stundām, — protams^ ja profesors un kapteinis neatgriezīsies ātrāk.

•— Labi, — Averovs piekrita. ■— Pēc divām stundām.

* * m

— Te viņš ir, tiesnesi. Mēs viņu atvedām, kā pienākas.

— Jūs rīkojāties labi. Ziņojumu es izlasīju. Vai viņš meklēja ceļu uz aizliegto vietu?

— Nē, tiesnesi. Mēs to neredzējām. Bet viņš atradās pilsētā, kur neviens nedrīkst uzturēties …

Šuvalovs pavērās apkārt. Istaba bija neliela, uz paaugstinājuma stāvēja galds, aiz tā sēdēja padzīvojis cilvēks tāda paša šuvuma apģērbā, kāds bija pārējiem — īsas bikses un plats krekls, uzvelkams pāri galvai. Šuvalovs apskatījās. Apsēsties nebija, kur.

Tiesnesis ziņkārīgi raudzījās viņā.

— Tu esi savādi apģērbts, — viņš teica Šuvalovam. Viņa balss skanēja vēlīgi. — Kur tā ģērbjas?

— M-m ,.. Tur, no kurienes es atlidoju.

Tiesnesis iesmējās.