Savam brālim sargs

— Lūdzu atvainot, doktor. Gribētu jums atgādināt, ka manā laikā pārlieka izglītotība nemaz netika uzskatīta par karavīra tikumu. Mūs, protams, interesēja mūsu ieroču konstrukcija, jo bija jāzina, ko tie spēj, bet mēs neaizrāvāmies ar teoriju. Tāpēc esmu gatavs ticēt jums uz vārda attiecībā uz grafikiem un aprēķiniem un domāju, ka jūs varat tūlīt pāriet pie rezultātiem. Acīmredzot tie ir neiepriecinoši?

— Jā, man liekas, jūs atradāt īsto vārdu. Tie vēl nav dramatiski, bet katrā ziņā ir neiepriecinoši. Baidos, ka no mums abiem — es domāju zinātniekus — Suvalo- vam bijusi taisnība. Briesmas ir lielākas, nekā man likās.

— Tā, — Uve Jorgens noteica.

— Lielākas tajā ziņā, ka mūsu rīcībā acīmredzot ir mazāk laika, nekā mēs sākotnēji domājām. Un noteikti mazāk, nekā biju domājis es. Vai saprotat?

— Tas ir skaidrs pat man.

— Viss būtu normāli, ja šeit nebūtu planētas. Lai iedarbotos uz zvaigzni, mums šī laika pietiktu ar uzviju. Bet tagad… Labi, ja mūsu, tā teikt, delegācijai izdotos ātri pārliecināt iedzīvotājus, kuri acīmredzot tur patiešām ir … -

— Par to jūs varat nešaubīties, —• Uve Jorgens piebilda.

— Jā, protams … Bet katra lieka diena liek apšaubīt… Jums taču ir skaidrs, cik laika vajadzēs, lai evakuētu veselas planētas iedzīvotājus? Pieņemsim, ka to tur ir pavisam maz, kaut vai simttūkstoš cilvēku…:

•— Domāju, būs vairāk., * Atvainojiet, ka pārtraucu f,.

— Jūsu domas mani ļoti interesē. Lai būtu tikai simttūkstoš, pamēģināsim visu aprēķināt atbilstoši šim daudzumam, pēc tam varēsim koriģēt. Mēs lidojām šurp gandrīz gadu, taču nevis taisnā ceļā, bet ar vairākām pieturām. Kādā minimālā laikposmā no šejienes var sasniegt Zemi?

— Protams, daudz kas atkarīgs no pilota, bet laikposmu jums varu nosaukt tūlīt, doktor: divi trīs mēneši. Tās ir kuģa iespēju robežas.

— Ļoti labi. Trīs mēneši. Tātad uz abām pusēm —• pusgads. Tas nozīmē, ja mēs startētu no šejienes nekavējoties — ne jau šajā pašā mirklī, protams, bet tuvākajās dienās — un ja uz Zemes atrastos gatavībā vesela eskadra, tad pirmie kuģi varētu nokļūt šurp ne ātrāk kā pēc pusgada. Un es vēl neņemu vērā neizbēgamos kavējumus, kuri radīsies kaut vai tāpēc, ka patiesībā, kā jūs zināt, uz Zemes nekādas eskadras nav — pirms gada to bija tikai jāsāk veidot, un vai vispār to var saukt par eskadru …

— Doktor, es visu lieliski saprotu. Ne velti mūs brīdināja: pēc atgriešanās mums katram atsevišķi būs jāsniedz vissīkākā atskaite par kuģa, tā sistēmu, mezglu un mehānismu darbu, lai visas piezīmes varētu ņemt vērā jaunu kuģu būvē. Tāpēc esmu absolūti pārliecināts, ka pa šo laiku celtniecība nav sevišķi pavirzījusies uz priekšu …

— Redziet nu! Bet es tīšām ņemu visīsākos termiņus … Var teikt — superoptimālos. Pieņemsim, ka pirmie kuģi šeit ieradīsies pēc pusgada. Tālāk pieņemsim, ka tie visi būs domāti un piemēroti maksimāla cilvēku skaita pārvadāšanai, lai arī ar minimālu komfortu. Šo kuģu iespējamos parametrus jūs zināt labāk par mani. Cik cilvēku mēs varētu evakuēt vienā paņēmienā?

— Ja atļausiet, es aprēķināšu. Tas būs ātri. — Uve Jorgens izvilka no kabatas skaitļotāja kārbiņu. — Viens apmēram tādas klases kuģis kā mūsējais… Ne ar ko citu acīmredzot nevar rēķināties… Ja katru cilvēku nodrošinātu ar pusotra kubikmetra telpas… Labi, ar diviem, pierēķinot papildtelpas — gaiteņus un citas …

— Divi kubikmetri uz cilvēku? Tik maz?

Averovs, uzrāvis uzacis, norūpējies pašūpoja galvu.

Uve Jorgens piemiedza acis.

— Doktor, es saprotu — jūsu šodienas priekšstati par cilvēku un viņa dzīvei nepieciešamajiem apstākļiem nesakrīt ar šādiem skaitļiem. Tomēr… Ticiet, doktor, ka cilvēki, kas nav pārlieku izlutināti ar komfortu, var noteiktu — un diezgan ilgu — laiku eksistēt arī tādā telpā. Un palikt dzīvi. Jo vairāk tāpēc,, ka te viņiem netrūks barības, kondicionētāji piegādās normālu gaisu, būs optimāla temperatūra un tā tālāk. Nē, doktor, ne- šausminieties. ♦.

<— Ko jūs runājat! Vai tiešām var pat iedomāties tādus apstākļus — bez ēdiena, ventilācijas, normālas vides temperatūras…

— Ak, mīļais doktor, ir gadījies visādi. Ticiet man, ka tādos apstākļos cilvēki dzīvojuši gadiem — un izdzīvojuši, lai gan, atklāti sakot, ne visi. Taču tur nemaz arī necentās saglabāt visu kontingentu. Cilvēki, kuru pārraudzībā atradās.,. hm ..,

— Vai tiešām, jūs, bruņinieki, * *

— Tie gan nebija bruņinieki, nekādā ziņā ne. Labi. Mēs atkal novirzāmies. Ticiet man, doktori šajos apstākļos cilvēki pavadīs trīs mēnešus, sevišķi nekaitējot veselībai. Zināmā mērā būs ierobežota kustības brīvība, un tikai. Bet tas taču viņu pašu labā!

— Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt, lai gan, protams, jautājuma izlemšana nav atkarīga ne no manis; ne no jums. Mums tagad vissvarīgākais ir izplānot savu, ne svešu rīcību. Tātad, vadoties no diviem kubikmetriem uz cilvēku …