Savam brālim sargs

Viņu veda pa ielu ne gluži ar varu, bet neatlaidīgi. Šķērsielā stāvēja četriem zirgiem aizjūgti rati ar augstām malām cilvēka augumā, bez jumta. Aizmugures mala bija nolaista un atbalstīta pret zemi. Šuvalovam palīdzēja iekāpt. Iekšpusē gar malām bija šauri koka soli. Aizmuguri aizvēra, un rati sāka kustēties. Tie kratījās pa grambām, un Šuvalovs sāpīgi viebās. Trīs vai četri jātnieki jāja nopakaļ, un laiku pa laikam kāds no viņiem, piejājis-tuvāk, ieskatījās ratos pār malu un izmeta dažus nomierinošus vārdus:

— Nebaidies, viss būs labi.

— Drīz tu viņus satiksi!

— Kad? — vaicāja Šuvalovs.

— Drīz. Tiklīdz būsim galā.

Ceļu Šuvalovs neredzēja. Augšā bija zila debess bez mākoņiem, dažreiz ratos krita ēna — kad pār ceļu pārkārās gars koka zars. Acīmredzot gar ceļu bija sastādīti koki, jo, kā atcerējās Šuvalovs, visapkārt bija stepe, un, kopā ar Uldemīru stāvot pakalnā, tikai pie paša apvāršņa viņi ieraudzīja šauru meža svītriņu. Bija kluss, retumis noklaudzēja riteņi, un reizēm dzirdēja putnu balsis un īsus, aprautus izsaucienus, droši vien adresētus zirgiem. Pret ratiem šad tad atsitās zirgu pakavu sviesti akmentiņi. Ja nebūtu kratīšanās, tad vispār nekas netraucētu domāt un pat runāt, bet pašlaik varēja patiešām iekost mēlē. Tomēr palaist garām tik brīnišķīgu iespēju iegūt informāciju būtu nepiedodami.

Šuvalovs nogaidīja, līdz kāds no jātniekiem atkal ielūkojās pār ratu malu.

— Mans draugs! Sakiet, lūdzu . t w -

Jātnieks negaidīti iesmējās. Viņa smiekli nebija apvainojoši, viņš smējās jautri, līdz asarām.

— Ar ko es jūs tā uzjautrināju?

•— Tu mani ļoti sasmīdināji. Tu mani' uzrunāji tā, it kā es būtu daudzi.

— Nesaprotu.

— Tu sacīji «jūs» … Kur tu iemācījies tā runāt?

— Tā es runāju visu mūžu. Lai nu tas paliek, es gribētu dzirdēt: vai jūsu ir daudz?

Jātnieks atkal pasmaidīja.

— Vai tad tu nemāki skaitīt līdz pieci?

— Nē, es domāju — vispār. Vai daudz cilvēku dzīvo jūsu valstī? Jūsu pasaulē?

Jātnieks brīdi klusēja, vienmērīgi šūpodamies zirga soļu taktī.

— Vai zini, večuk, nekad neesmu par to domājis. Mans darbs ir kraut un vest, Un ik dienas es agri no rīta uzzinu, kas un kur jāpaņem un u2 kurieni jāaizved ;— dažreiz maize un gaļa, citreiz meistaru darināti priekšmeti. Šodien bija jāved mājas iedzīve, bet tās vietā vedam tevi, taču mēs vēl pagūsim atgriezties un savu padarīt. Jā, to, redz, es zinu, bet, cik cilvēku dzīvo, to laikam nevarēšu tev pateikt. Jo, raugi, pasaule ir liela: ir Līmenis, Mežs, bet ir arī Karstās Smiltis, kur būvē torņus. Varbūt tu mān pateiksi, cik jūsējo dzīvo mežā? Nē? Redzi nu.

— Vai tu zini, cik cilvēku dzīvo jūsu pilsētā?

— Neesmu skaitījis. Padomā pats: kad vedu gaļu, ņemu pusotru reizi lielākus ratus par šiem un apbraucu pilsētu vienu"reizi, un neviens Cits tajā dienā vairs gaļu neved.

— Tā, tā. Cik tad gaļas katrs apēd dienā?

— Ne vairāk un ne mazāk kā citi. Kā tad tu būtu gribējis?

— Es? Atklāti sakot, esmu par veģetāru barību..- * Saki: ko jūs ēdat vēl bez gaļas?

— Tāpat kā visi: maizi, dārzeņus.

«— Ļoti interesanti. Un ko tu ved, kad brauc pie meistariem? Tu taču tā viņus nosauci, vai ne?

— Viņi arī ir meistari. Ko vedu? Kā kuro reizi. Citreiz arklu» un ecēšas, citreiz galdus un krēslus vai arī savācu no audējiem audumus un vedu šuvējiem. Kas gan var visu uzskaitīt? Vieglāk saskaitīt ziedlapiņas ce- riņkrūmā — pavasarī, kad ceriņu smarža strāvo tavās asinīs…

— Tu taču esi dzejnieks!

— Nesaprotu, večuk. Vai tev liekas smieklīgi, ja tā runā? Vai tad tur, kur tu dzīvo, nemīl skaistumu?

— Ļoti interesanti! Kas tad, tavuprāt, mans draugs, ir skaistums?

— Tu domā aplamāk par bērnu. Skaistums ir visur. Pasaule ir skaista, vai neredzi? Piecelies un palūkojies pār malu — vai tad nav skaisti koki un stepe aiz tiem, un ceļa līkums, un zirgi, kuriem viegli tevi pavilkt? Un debesis, un vēja šalkoņa …

— Jā, tev taisnība, tev patiešām taisnība. Priecājos, ka tu tā domā. Vai saule arī ir skaista?

— Mēs skatāmies tajā katru dienu.

>— Tāpat vien skatāties saulē?

— Tāpat vien ne. Šim nolūkam ir tas priekšmets… mēs skatāmies tajā visi reizē un tad klusējam, skatāmies nenovēršoties.., Nu, tu jau smejies par mani —• liec stāstīt to, ko ikviens zina!

Pierāvis pavadu, jātnieks noskaities atjāja sāņus.