Savam brālim sargs

Cilvēki, domāja Šuvalovs. Tādi paši kā mēs. Arī valoda. Milzīga veiksme. Vai sakritība? (Gaisa transports tomēr ir daudz ērtāks: te no kratīšanās var izjukt pa sastāvdaļām .,. Šīs poētiskās civilizācijas līmenis acīmredzot nav augsts: civilizāciju pirmām kārtām apliecina ceļi.) Nē, bez šaubām, tā ir likumsakarība, nevis sakritība: būtībā nelielā attālumā no Zemes diez vai varēja rasties principiāli cita dzīvība — Visums nav pārāk bagāts ar saprātu. Vai tā ir dzīvība, kurai kopējs sākums ar mums, Zemes cilvēkiem, vai arī mūsu atzarojums? Par to varētu šaubīties, ja nebūtu valodas: tā ir mūsu valoda, un ir iespējams pat noteikt laikmetu: kopīga valoda uz Zemes veidojās ilgā laikā. Tas ir pašu pirmo zvaigžņu ekspedīciju laikmets. Zemes cilvēku pēcteči un radinieki.., Tas nozīmē, ka jāglābj nevis kaut kas vispār, bet savi brāļi. Taču no tā laika, kad viņu senči atstājuši Zemi, jau pagājuši daudzi gadsimti, un grūti teikt, kādā virzienā attīstījusies šī mazā civilizācija. Pirmais iespaids ir labvēlīgs. Bet tādā gadījumā … Tādā gadījumā kāpēc viņš tiem nepateica, ka pilsētā palika Uldemīrs? Laikam kaut kas atturēja. Grūti pateikt, kas: vai intuīcija? Vai vēl kas? Pārtverts skatiens? Steiga, kādā tie piekrita visam, "ko viņš lūdza?

Grūti pateikt. Varbūt kapteinim būtu vajadzējis atrasties šeit, blakus viņam, lai gan — kāpēc īsti? Viņš, Šuvalovs, ar kontaktiem tiks galā. Tikai slikti, ka viņam nav iespēju saistīties ar kuģi. Neviens nezinās, kas ar viņu noticis un kur viņu meklēt.

Starp citu, nelaime nemaz nav tik liela. Tiklīdz viņš vienosies ar šo vadoņiem (tos sauc par Līmeņa Sargātājiem; labi vēl, ka ne par imperatoriem, diktatoriem vai tamlīdzīgi), viņš paskaidros, kā iespējams atrast pārējos. Jādomā, kapteinis vai vēl kāds nemitīgi

dežurēs šodienas nolaišanās vietā, jo katram taču skaidrs — tikai tur viņš var cerēt tos satikt..

Atkal bedres… Jā, patīkami cilvēki, bet naivi. «Mēs skatāmies saulē.» Skatīties, mani draugi, var, cik grib, no tā nevienam labāk nekļūs. Te nepieciešami daudz iedarbīgāki līdzekļi. Stihiska naivitāte. Toties viņi ir skaisti. Tāpat kā mēs. Ģērbjas savādi, bet acij tīkami. Interesanti, vai šī mode radusies jau šeit, vai arī mantota no tā laikmeta, kad viņu senči aizlidoja no Zemes? Ak, cik noderīgs tagad būtu vēsturnieks! Ekspedīcija tomēr ir ļoti vieglprātīgi nokomplektēta …

Rati lāgiem čīkstēja, dobji klaudzēja zirgu pakavi.

Pusi dienas Averovs bija aizņemts laboratorijā, salīdzinot ierakstus un uzņēmumus. Pēc tam vairāk nekā stundu strādāja ar skaitļotāju. Strādājot viņš paklusām ' dziedāja; viņš atļāvās dziedāt, kad bija pārliecināts, ka neviens viņu nedzird. Averovs aizsāka ar nezin kādā veidā atmiņā atausušu bērnu dziesmiņu. Sēžoties pie skaitļotāja, viņš dungoja kaut ko lirisku — par nakti, mēnesnīcu un mīlestību. Kad saņēma rezultātu, brīdi iestājās klusums, bet tad. viņš neapzināti nodūca dažas taktis no sēru marša.

Tikai pēc tam viņš āpķērās, ka pagājis ilgs laiks, ka nav ēdis, nav saņēmis nekādu informāciju un pilnīgi nezina, kas notiek pasaulē.

Viņa kolēģi vēl nebija atgriezušies no planētas, citādi • Šuvalovs noteikti būtu ienācis, lai painteresētos par novērojumu gaitu. Tomēr Averovs vispirms ielūkojās salonā un kajītēs. Kā arī varēja gaidīt, tur neviena nebija. Tad viņš devās uz ekipāžas klāju pie Uves Jor- gena, kurš aizstāja kapteini tā prombūtnē.

Viņš atrada pilota centrālajā posteni. Uve Jorgens smēķēja, skatoties uz ekrānu, kur nesteidzīgi griezās planēta.

— Sveicināti, Uve Jorgen , ž Atvainojiet, neatceros, vai esam šodien redzējušies.

— Redzējāmies gan, doktor, Pirms grupas izlidojuma.

— Jā, jā. Par to arī gribēju pavaicāt. Vai ir kādi jaunumi?

— Pagaidām nav, Taču vēl laiks nav beidzies.

— Nekādu ziņojumu?

— Nē. Vai tas jūs uztrauc? Droši vien viņi neko interesantu nav atklājuši.

— Gaidīsim, ļfCeru, ka viņi atgriezīsies laikā.

Uve Jorgens savu vājo seju ar līko degunu atkal

pagrieza pret ekrānu.

— Es ceru,,, Tomēr kapteinim ir zināma dienesta pieredze.

— Tur taču nav kosmoss ,.,

— Es, doktor, domāju armijas dienestu. Savā laikā viņš dienējis armijā, Kā pats man teica — bijis karavīrs. Tas nozīmē, ka viņam ir īsts priekšstats par to, kas ir disciplīna un precizitāte.

— Vai jūs tā cienāt disciplīnu? Man likās gluži otrādi — jūsu laikā, krusta karagājienu laikmetā , < (

Uve Jorgens pašķielēja uz Averovu.

— Jā, vienā no krusta karagājieniem esmu piedalījies. Aiz pārliecības. Nezinu, vai tagad būtu rīkojies tāpat, bet bijušo nevar atgriezt — tā uzskatīja manā laikā.

— Nē jau, es tikai gribēju sacīt, ka disciplīna nemaz nebija bruņiniekiem tik raksturīga .,.

— Doktor, disciplīna ir bruņinieku tikums. Bet jūs laikam gan nenācāt runāties par blakus lietām? Es jūs uzmanīgi klausos..

— Vispār, nezinu», 4 Nekā konkrēta. Apstrādāju Dāla zvaigznes pēdējo novērojumu rezultātus… Te ir interesants grafiks, es to speciāli paņēmu līdz, lai jums parādītu. Skatieties. Kā redzat, līdz šai vietai amplitūda normāla, bet šeit sākas …