Plutonija

— Vārdu sakot, «draugs Horacij, pasaulē ir vēl daudz lietu, kuras mūsu gudrie nenoiauš», bet Plutonijā mēs ik dienas pārliecinājāmies par šī Hamleta izteiciena pareizību, — sacīja Gromeko un ieteica doties gulēt, izmantojot tumsu un vēsumu.

Arī dzīvnieku pasaule mežā juta, ka dabā viss nav kārtībā. Putni bija pilnīgi apklusuši, un to dziesmu un čivināšanas vietā atskanēja dažādu zvēru satrauktie brēcieni. Ģenerālis, galvu izslējis, reizēm iegaudojās.

Bet ceļotāii, iekūruši telts priekšā ugunskuru, gulēiaciešā miegā, šīs skaņas nemaz neievērodami, un nogulēja ilgāk, nekā parasts.

Pamazām visi pamodās, kaut gan vēl arvien valdīja tumsa. Visu apņēma iesarkana krēsla, bet Plutona disku klāja neskaitāmi tumši plankumi, un tā gaismas spēks bija pavājināts par deviņām desmitdaļām. Šajā apgaismojumā lapas un zāle likās gandrīz melnas tāpat kā pati debess. Apkārt valdīja dziļš klusums — ne putni, ne zvēri, ne kukaiņi neizrādīja nekādu dzīvības pazīmju, un vienīgi brīžiem atlidojis vējiņš iešalcās lapotnē. Šis klusums bija pilns baiguma.

Apspriedušies nolēma, ka būtu bīstami šādā krēslā braukt pa nepazīstamu upi starp divām mežu sienām, ko pārpildīja dažādi plēsoņi, kas varēja uzbrukt ceļotājiem. Viegli varēja uzskriet sēklī vai uzdurties siekstai, kas buru audekla laivām bija ļoti bīstami.

— Bet ja nu šī krēsla turpināsies nedēļām un mēnešiem? — Gromeko ievaicājās. — Vai mēs tiešām sēdēsim uz vietas? Pārtikas mums pietiks tikai trim četrām dienām.

— Kāds jūs savādnieks! — atbildēja Kaštanovs.

— Jūs tūlīt nododaties visdrūmākajiem secinājumiem. Nogaidīsim kādu dienu, bet tad padomāsim, vai doties uz priekšu vai atpakaļ.

— Bet pavaļā labosim laivas, uztaisīsim plostu un veiksim citus mājas darbus, — sacīja Makšejevs.

— Laivās jau radusies sūce.

Šim priekšlikumam visi piekrita, un ugunskura gaismā ķērās pie darba. Izlaboja laivas un nozāģēja lielus bambusus, kas auga upmalas tuvumā. Tas prasīja daudz laika, jo celtnieku rīcībā bija tikai neliels rokas zāģis. Pēc tam stumbriem notīrīja zarus un sazāģēja tikpat garos gabalos kā laivas, un sasēja no tiem pusotra metra platu plostu, kuru gribēja novietot starp abām laivām. Uz plosta paredzēja novietot lielāka apjoma mantas un apklāt ar ādām. Abas ar plostu savienotās laivas kopā veidoja kaut ko līdzīgu drošam, vieglam un pietiekami kustīgam prāmim.

Darbi aizņēma veselu dienu. Šajā laikā Plutona diska novērojumi rādīja, ka tumšo plankumu skaits nemazinās, bet arī nepalielinās. Ceļotāji apgūlās agri. Blakam teltij dega neliels ugunskurs. Ģenerālis atradas pie telts ieejas, un ceļotāji cerēja mierīgi gulēt, tikai retumis izejot piesviest malku.

Bet Šīs cerības gluži nepie;pildījās. Tikko teltī viss apklusa un apkārtējā biezoknī sāka čabēt, Ģenerālis ausījās un ņurdēja, čaboņa norima, un suns nomierinājās. Pēc tam čaboņa atkal atjaunojās, it kā krūmos ap klajumu klaiņotu kāds zvērs, izlūkodams medījumu, bet neiedrošinādamies lēkt laukā. Lai visiem nevajadzētu būt nomodā, nolēma stāvēt sardzē pēc kārtas, un Papočkins pirmais apsēdās pie ugunskura ar bisi rokās. Čaboņa gan attālinājās, gan tuvojās, un beidzot pie tās zoologs tā pierada, ka cieši iemiga. Liesmas pamazām nodzisa, un ugunskurs pārvērtās gruzdošu ogļu kaudzē.

Pēkšņi suns nikni ierējās. Papočkins pamodās un klajuma malā ieraudzīja lielu plēsoni, kas bija līdzīgs lauvam, bet ar īsākām krēpēm un no pusatvērtās rīkles izspiestiem ilkņiem kā zobentīģerim. Plēsonis stāvēja neziņā, bet Ģenerālis, skaļi riedams, asti iemiedzis, atkāpās aiz ugunskura, tuvāk teltij.

Ātri atguvies, zoologs pacēla bisi un izšāva uz zvēru, kas atradās soļus divdesmit attālu. Lode trāpīja krūtīs, tomēr zvēram vēl pietika spēka lēcienam; tas nokļuva ogļu čupā, apsvilināja vēderu un novēlās pie telts. Ar pakaļējo ķetnu viņš trieca pa telts audeklu, pārplēsa to no augšas līdz apakšai un aizķēra Makšejeva zābakus, kas atradās tā pagalvī. Priekšējā ķetna, drudžaini raustīdamās, tik tikko neskāra Kaštanova seju, sašķaidīja kabatas pulksteni, kas bija novietots cepurē uz zemes un saplēsa cepuri driskās. Ģenerāli, kas spiedās pie telts ieejas, trešās ķetnas trieciens iesvieda teltī. Suns ieguva dažas skrambas un pilnā sparā uzkrita Gromeko, kas saldi gulēja pie dibensienas.

Izcēlās neiedomājama kņada. Pustumsā blakām teltij svaidījās un rēca kaut kas milzīgs, telts stūri tā triecienos plīsa un lidoja uz visām pusēm. Telts dibenā Gromeko cīnījās ar Ģenerāli, kas centās aiz viņa paslēpties un ko botāniķis noturēja par kādu plēsoni. Kaštanovs velti meklēja sērkociņus, kas bija atradušies cepurē blakām pulkstenim, bet neatrada pat pašu cepuri. Papočkins ārpusē kliedza:

— Izlieniet ātrāk pa telts dibenpusi! Tas ir lauva, bet es nevaru nobeigt, jo baidos trāpīt jums.

Beidzot zvērs, krampjaini izstiepis ķetnas, apklusa.