Mutants-59 plastmasu ēdājs

Visi trīs pagriezās un izdimdināja no dzīvokļa.

Beiliju laulātais pāris noskatījās viņiem pakaļ no- tecējušo sveču gaismā. Džeks, to gandrīz neapzinādamies, apņēma Mērijas plecus.

Bikens nolika klausuli.

— Zvanīja no Svētā Tomasa slimnīcas, no laboratorijas, — viņš sacīja. — Viņi apstiprina mūsu secinājumus. Saņēmuši mikrouzņē- mumus un mēģina identificēt baktēriju. Šķiet, ka tā nav līdzīga nevienai no pazīstamajām sugām. Mani tas nepārsteidz.

Betija pabāza galvu pa durvīm. Viņa bija bāla.

— Es aptaujāju visas slimnīcas, kam vien varēju piezvanīt. Šur un tur telefoni nedarbojas. No viņiem nav ne vēsts, to nemaz nav. Upuru sarakstā viņu vārdu arī nav. Nezinu, ko vēl lai pasāk..

Viņa pacēla acis un ieraudzīja pie durvīm stāvošo Kreimeru. Viņa seja bija sakritusies un nekustīga.

Betija gribēja vēl kaut ko teikt, bet Kreimers ar rokas mājienu viņu atturēja.

— Labi, Betija, es jau dzirdēju — jums nekā jauna nav.

Viņš smagi atzvēlās krēslā. Atkal iezvanījās telefons, un Betija paņēma klausuli.

— Jā … jā … ir… Labi… Jā, tūlīt pasaukšu. — Viņa iedeva klausuli Kreimeram. — No NASA, no Ņujorkas.

— Kreimers klausās, — Kreimers strupi atsaucās. — Kas? Ak tā, tas esat jūs, Marker! Kā klājas? Ko jūs gribat? Saprotu. Nu, jums jābūt lietas kursā. Jā, mums ir atbilde. Nē, aminostirēns nav vainīgs. Kā lai es to zinu? Mums ir pierādījumi. Klausieties, Marker, vaina nav mūsu materiālāk Iemesls ir pavisam cits. Protams, ka varu to pierādīt. Tā ir baktērija, mikrobs. Nē, es nedzenu jokus, tas ir mikrobs. Mums ir savākti visi dati. Man vienalga, ko jūs sakāt, man ir pirmšķirīgi materiāli. Jums būs jātic. Kad? Rīt pusvienpadsmitos. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Mīnus sešas joslas stundas, tātad es pagūstu, ja tūlīt izlidoju. Ko? Tiesa, bet, ja viņi neticēs jums, es aizvedīšu tos velna pierādījumus. Es jums teicu, ka būšu! Labi, uz redzēšanos!

Kreimers nosvieda klausuli un atslīga krēslā.

— Viņus tiešām grūti vainot.

— Kas ir? — painteresējās Betija.

— Rīt desmitos trīsdesmit pēc vietējā laika Ņujorkā notiks NASA iepirkšanas komisijas sēde. Tur lems, vai aminostirēns ir bīstams vai nav. Ja lēmums būs mums nelabvēlīgs, mēs pazaudējam kontraktu un atskaitījumus par pusotra miljona dolāru. Pasūtiet man biļeti līdz Kenedija lidostai…

— Bet tā taču nevar! — iebilda Betija. — Kas būs ar Annu? Nav vēl zināms, kur viņa palikusi…

Kreimera balss bija salta:

— Esiet tik laipna un pasūtiet man biļeti uz nākamo lidmašīnu, kas lido līdz Kenedijai. — Platiem soļiem iedams pie durvīm, viņš strauji pagriezās pret Raitu. — Sagatavojiet man baktēriju kultūru preparātus, tādus pašus, kādus mēs lietojām te. Ielieciet metāla kārbā, no ārpuses nosterilizējiet un nozīmo- gojiet ar parafīnu. Skaidrs? Es ņemšu kārbu līdzi. Jā, un vēl pielieciet klāt pāris mikrouzņēmumu no tās sērijas, ko jūs izgatavojāt. Viņiem vajadzīgi visi pierādījumi, kādi vien ir mūsu rīcībā.

Aizcirzdams durvis, viņš izgāja no istabas.

Sasprindzinājis redzi, Džerards ielūkojas ugunskura apgaismotās platformas dziļumā.

Pašā otrā galā pustumsā varēja redzēt nelielu sig- nālposteņa koka būdiņu. Brīdi viņam likās, ka iekšā kaut kas kustas, bet tad liesmas noplaka.

Pārvarēdams sāpes, Džerards uzrausās kājās un pie- gāja pie savām drēbēm. Tās bija sausas un sacietējušas. Apģērbies viņš jutās silti un ērti.

— Esi uzmanīgs, — piekodināja Anna.

Viņš izvilka no ugunskura degošu pagali, uzpūta no oglēm liesmu un, pacēlis lāpu virs galvas, devās uz signālposteņa būdu.

Tai bija aizputējis lodziņš un viegli veramas dēļu durvis. Džerards vēlreiz uzpūta lielāku liesmu un gāja iekšā.

Lielākā daļa mehānismu sen bija stāvējuši izjaukti vai aizvesti, bet grīdā joprojām rēgojās masīvas dzelzs sviras ar vadu spailēm un pie sienas karājās izbalējusi ceļu shēma. Šajā pašā sienā bija iedziļinātas otras durvis. Tās bija krustiski aizsistas ar dēļiem un aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu.

Džerards juta spēku pieplūdumu. Tā ir izeja!

Vienā vietā dēlis bija atlēcis nost, un pa spraugu varēja redzēt pašu durvju aplodu. Viņš piebāza klāt seju. Tūlīt uzpūta spirgta vēsma. Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja atslēgu. Nekā sarežģīta te nebija: noraus atslēgu, un viss … Aiz muguras kāds it kā skaļi izpūta elpu. Viņš pagriezās, lai ieskatītos tumsā, bet pēkšņi viņa galvā sprāga tūkstoš raķešu.

Sagrīļojies Džerards izlaida no rokām pagali. Tad nāca otrs belziens, un, pazaudējis samaņu, viņš noslīdēja gar sienu.

Džerards atguvās ar asiņu garšu mutē un trulām sāpēm galvā. Atvēris acis, viņš atklāja, ka labi neredz. Pamazām radās apjauta, ka Anna ir noliekusies pār viņu.

Džerards atkal bija pie ugunskura un gulēja uz brezenta. Viņš raudzīja pacelt galvu, bet sāpes kļuva

neciešamas. Viņš pacēla roku un sajuta matos sarecējušas asinis.

— Kas notika? — ar mokām kustinādams lūpas, Džerards jautāja, pēc tam saņēmies atkārtoja jautājumu skaidrāk: — Kas notika?

— Nezinu, — samulsusi atteica Anna. — Tu droši vien pakriti un sasiti galvu.

Džerards papurināja galvu un saviebās no sāpēm.

— Nē, man iesita.

— Kā tu to zini? — jautāja Anna.