Mutants-59 plastmasu ēdājs

iegrūda ugunī; lāpa iedegās, un viņš pacēla to augstu gaisā. Gaismeklis sprakšķēja, mētādams ugunīgus pilienus. Viens apsvilināja Džerardam vaigu.

Un atkal jau kuro reizi viņš brīnījās par situācijas neticamību. Te nu viņi stāvēja zem milzīgās pilsētas, izdzēruši pēdējo ūdeni, apēduši visu, kas ēdams, un piedevām vēl tunelī slapstījās pustraks cilvēks, kas bija gatavs nogalināt kaut kādas iegribas dēļ.

Galvā pulsēja trula sāpe. Lāpu gaismā pār platformu stiepās viņu garās ēnas. Pie tālākās sienas bija redzami saraukušies reklāmas plakāti: kaut kādi konservi, cigaretes «Craven A», kuras viņš neparko nespēja atcerēties, kakao «Burnville», divi mazuļi uz automātiskajiem svariem, un zem tiem paraksts «Veselā miesā mājo vesels gars».

— Derētu uzzīmēt uz sienas antilopes un kādu medību skatu, — ieteicās Džerards.

Sleiters, greizi pasmaidījis, atbildēja:

— Ja mēs neko neizgudrosim, atliks uzrakstīt uz sienas: «Miers ar jums» …

Džerards pavīpsnāja.

— Par to es šaubos. — Viņš pagāja gabaliņu pa platformu un pagriezās. — Negribas vēlreiz dabūt pa pakausi.

Viņš gāja uz būdu, atstādams Annu un Sleiteru gatavojam rezerves lāpas. Brīdi pastāvējis, viņš pārkāpa pāri apdegušajai aplodai. Aiz tās bija īss tunelis, vēl tālāk — apaļa vertikāla šahta metrus piecus caurmērā. Gaiss šahtā bija ledains. Dibens bija noklāts ar saplaisājušām betona plāksnēm, zem kurām varēja saredzēt ūdeni. Sienas bija no ķieģeļiem, starp kuriem bija iemūrēti karkasa dzelži. Metrus septiņus astoņus augstāk bija divi ar dzelzs stieņiem savienoti izciļņi. Džerardam ienāca prātā veci Ņūgeitas cietuma zīmējumi.

Anna jau nesa aizdegtu lāpu, viņai sekoja Sleiters, nesdams vienu lāpu rokā, pārējās kopā satītas padusē.

Trīs lāpas apspīdēja šahtas apakšu. Tagad bija redzama arī augša. Likās, ka šahta ir metrus trīsdesmit augsta, un tur, augšā, varēja samanīt divus apaļus caurumus.

— Lūk, no kurienes nāk gaiss, — teica Sleiters. — Ja mēs tiktu līdz turienei, mēs arī izkļūtu laukā.

— Bet kā? — jautāja Anna.

— Varam rāpties, — ierosināja Džerards.

— Es gan to nevarēšu, — sacīja Anna.

— Es arī ne, — pievienojās Sleiters. — Man bail no augstuma.

Džerards piegāja tuvāk sienai un aplūkoja to. Dzelzs sijai gar abām pusēm stiepās kniedes, kuras bija vismaz piecus centimetrus caurmērā un izcēlās virs sienas kādus trīs četrus centimetrus. Rāpties pa tām nebūtu viegli.

— Man šķiet, ka es uzlīdišu, — viņš teica. — Vajadzētu tikai virvi, tad es ari jūs abus dabūtu augšā.

Un Džerards sāka kāpt. Muskuļi sāpēja un negribēja klausīt. Lāpu šaudīgajā gaismā dažādie dzelži, pie kuriem viņš ķērās un pret kuriem atspērās, likās te izaugam lieli, te saraujamies mazi. Ēnas stiepās un ruka, un Džerardam šķita, ka viņš rāpjas tādā kā sirreālistiskā murgā, kur nav nekā droša un pat metāls šūpojas kā jūra paisuma un bēguma laikā.

Muskuļi darbojās gandrīz automātiski. Arī zemapziņa darbojās, un viņš neatlaidīgi kāpa pretī apaļajiem caurumiem, kas rēgojās virs galvas.

Lāpu gaisma tikko sniedzās līdz šejienei, un tomēr Džerards saredzēja divus apaļus caurumus — divu šaurāku šahtu apakšējos galus. Tie bija apmēram pusotra metra šķērsgriezumā.

Kā jau kanādietis bija gaidījis, spraugas iekšpusē izrādījās pilnīgi gludas, ja neskaita šauru kniežu josliņu. Te nebija nedz kur pieķerties, nedz kur atsperties. Tikt augšā varēja vienīgi tā, kā pa klinšu spraugām traušas alpīnisti, — ar pleciem atspiežoties pret vienu sienu, ar pēdām pret otru. Vajadzēja mēģināt un kaut vai centimetru pa centimetram tikt uz priekšu.

Bet vispirms bija jātiek iekšā šahtā. Neatlika nekas cits kā izstiepties visā augumā un, atsperoties no pēdējās stīpas vai izciļņa, ar vienu vēzienu izsviest ķermeni tā, lai rokas atspiestos pret šaurās šahtas tālāko malu. Tad viņš būs kā krustā sistais, viss simts astoņdesmit centimetru garais augums karāsies šķērsām starp ventilācijas šahtas sienu un lielās šahtas malu. Bet, ja viņam misēsies, viņš atradīsies dibenā blakus Annai un Sleiteram.

Pēc tam viņam būs jāpārceļ šaurajā ventilācijas šahtā kājas, ne uz mirkli neatlaižot pie pretējās sienas piespiestās rokas, un tad, kad viņš būs ticis iekšā, atpakaļceļa vairs nebūs. Atliks vienīgi ceļš uz augšu. Vismazākā kļūme draudēja ar kritienu no trīsdesmit metru augstuma.

Bet kas viņu gaida augšā? Ja nu šahta noved pie dzelzs režģa, kuram viņš netiek cauri? Tad viņš karāsies pie šā režģa, nespēdams pievērst sev garāmgājēju uzmanību, karāsies, kamēr rokas atspruks vaļā un viņš gāzīsies lejā..

Bet ja šahta nobeidzas ar ventilācijas šahtām raksturīgo konisko jumtiņu? Tad nebūs pat kur pieķerties, nebūs izejas, būs tikai viens ceļš — lejup …

Lielākais, uz ko viņš varēja cerēt, — kaut kur augstāk gadīsies izliekums un viņam izdosies ielīst šahtas horizontālajā daļā, varbūt pat izlauzties tai cauri. Sarūsējušais metāls vairs nebija sevišķi stiprs. Bet ko tas dos? Un, ja tā padomāja par metāla stiprumu: vai neiznāks tā, ka vertikālā sekcija neizturēs viņa svaru un ielūzīs, kad viņš atspiedīsies pret to ar visu spēku?

Džerards paskatījās uz leju. Rīklē sakāpa nelabums.