— Tu visu laiku biji te, — Džerards lēni sacīja.
— Vai tu neko un nevienu neredzēji?
— Nē, neko. Te neviena cita, izņemot mūs, nav. Pielicis roku pie pašām acīm, Džerards mēģināja
saskatīt pulksteni. Tas rādīja septiņi; viņš bija nogulējis nemaņā gandrīz divas stundas.
— Manuprāt, te kaut kur jābūt izejai, — viņš teica un sazvāļādamies piecēlās kājās. Anna gribēja Džerardu atbalstīt, bet viņš atstūma viņas roku. — Viss kārtībā. Tur ir durvis. — Viņš norādīja uz platformas attālāko galu. — Tās gan ir aizsistas ar dēļiem, bet es domāju, ka mēs tiksim cauri.
— Mums nav neviena rīka, — iebilda Sleiters.
— Es atstāju tos otrā tunelī.
— Varbūt mēs tiksim ārā kaut kā citādi, — teica Džerards un atkal parādīja kaut kur tālumā. — Pie paša signālposteņa ir dažas bundžas ar vecu krāsu. To droši vien var aizdedzināt.
— Vai tas nav bīstami? — bažījās Anna.
— Vai tev ir labāks priekšlikums? — Džerards pats atskārta, cik nelaipns ir viņa pretjautājums. — Bez rīkiem nav ko domāt par caurtikšanu. Būda ir no koka, tā nodegs ka nebūs ko redzēt. Turklāt man ir savi iemesli to tieši nodedzināt.
Ceļabiedri ieinteresēti skatījās uz Džerardu, taču
netraucēja viņu, kad viņš sāka vilkt koka gabalus pa platformu uz būdas pusi.
Kanādietis sakrāva pie būdas sienas prāvu kaudzi, bet durvis vērt vaļā nemēģināja. Viņš paņēma sarūsējušu bundžu, ar papēdi izsita tai dibenu un aplēja kaudzi ar mitru, spīdīgu krāsu. Beidzot viņš izvilka no ugunskura degošu pagali un nostājās pie būdas.
— Tagad, — viņš skaļi teica, — es to aizdedzināšu. Tā sprāgs kā bumba. — Viņš pacēla pagali virs galvas, pagrieza to, lai liesma pienācīgi iedegas, un, sagatavojies metienam, pakāpās atpakaļ.
Pēkšņi atskanēja kliedziens. No būdas izšāvās drausmīgs, cilvēka izskatu pazaudējis stāvs. Tas bija Pērviss. Viņa seja bija melna, mati savēlušies un dubļiem pieķepuši, uzvalks vienās skrandās. Vienā rokā viņš turēja vairāk nekā metru garu nūju, otrā — Džerarda laternu. Anna apspiesti iekliedzās. Sleiters metās uz priekšu. Pērviss kā zvērs paskatījās uz viņiem un atvēzējās ar nūju.
— Atpakaļ! — viņš uzbrēca. — Nost no manis! Nost, projām! …
— Pērvis! — uzsauca Sleiters. — Pie velna, ko jūs darāt?
Džerards sagrāba Sleiteru aiz rokas un pagrūda atpakaļ.
— Turieties tālāk! Viņš taču ir sajucis prātā. .
Pērviss lēni nolaida sitamo. Acis viņam spīgoja kā
ietramdītam zvēram, lūpas kustējās.
— Vācieties … vācieties prom! Nost no manis! … Neķerieties man klāt… nost… vācieties prom! …
— Metiet prom to bozi! — pavēlēja Sleiters, paiedams uz priekšu un izstiepdams roku. — Atdodiet to man!
— Uzmanīgāk! — brīdināja Džerards.
Viņš vēl nebija izrunājis šo vārdu, kad Pērviss cirtās uz priekšu, sagrāba Sleiteru aiz mēteļa priekšas, nogrūda viņu uz ceļiem un pacēla nūju.
— Sargieties! — iekliedzās Anna.
Džerards žigli pacēla joprojām degošo pagali un iesvieda to ar krāsu piesūcināto koku kaudzē. Dēļi nokustējās un vienā mirklī nozuda liesmās. Pērviss parāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski smagi nostiepās uz gulšņiem. Atguvies viņš sapurināja galvu kā ievainots dzīvnieks un, meklēdams nūju, sāka grābstīties pa putekļiem.
Džerards paķēra laternu. Pērviss strauji pacēla galvu, aizsedza acis un klibodams slāja prom pa tuneli. Pēc dažām sekundēm viņš bija nozudis tumsā, un viņi tikai dzirdēja smagos soļus.
Kanādietis paveda savus ceļabiedrus tālāk no platformas malas.
— Lai viņš iet. Tādā stāvoklī tālu viņš netiks.
Visi pagriezās pret liesmojošo signālposteņa būdu.
Pienaglotie dēļi karstumā sāka liekties nost no ap- lodas.
— Kā mēs tiksim galā ar uguni? — nervozi jautāja Anna.
— Tur ir daži veci ugunsdzēsības spaiņi, — atbildēja Džerards. — Palikuši, jādomā, no kara laikiem.
Un viņi pagāja tālāk pa platformu. Pie pašas aizmūrētās ieejas stāvēja kāds pusducis sarkanu, stipri aprūsējušu spaiņu, kas sen nebija redzējuši ūdeni.
— Kur lai ņemam ūdeni? — apvaicājās Sleiters.
Džerards norādīja uz kontrolaku platformas vidū.
— Būs jālieto tas pats draņķis.
Anna saverkšķīja seju, bet viņi piesēja pie spaiņa stīpas Sleitera jostu un iegremdēja spaini līdz malām putojošajā valkanajā šķidrumā. Drīz visi spaiņi bija piesmelti.
Pagāja vēl gandrīz pusstunda, iekams koki bija sadeguši un viņi varēja tuvoties ugunij. No signāl- posteņa bija palikusi pāri tikai apogļojusies melna aploda. Tā vēl bija karsta, toties dēļi bija sadeguši gandrīz pilnīgi. Stiprs caurvējš svieda viņiem acīs dzirksteles un pelnus.
Džerards pievirzījās tuvāk durvīm, spēra un izsita vairākus dēļus. Vēl divi spērieni — un caurums bija tik plats, ka viņi varēja izlīst pa to. No ārpuses ieplūda gaiss, kas pēc stacijas dūmainās smirdoņas likās auksts un tīrs.
Kanādietis atskatījās. Sleiters plēsa brezentu strēmelēs un aptina ar tām dēļu galus, tā ka iznāca primitīvas lāpas. Viņš samērcēja tās krāsas bundžā.
— Nevar taču pieļaut, ka visas idejas pieder jums, — viņš sacīja, pamezdams ar aci Džerardam. — Kādam laiciņam pietiks …
— Bet pēc tam? — jautāja Anna.
— Uztaisīsim dažas rezervei, — atbildēja Sleiters.
Džerards paņēma vienu no gatavajām lāpām un