Mutants-59 plastmasu ēdājs

Pērviss negribīgi pagāja sānis. Džerards noliecās pie ejas un apgaismoja vienu no tās sienām. No kronšteiniem nokarājās vesels kabeļu saišķis. Vienā vietā vadi tikko neskāra ūdeni. Izlīst pa apakšu tiem cauri bija gandrīz neiespējami.

— Nu, — nepacietīgi skubināja Pērviss, — aiziet.

— Lēnāk pa tiltu! — atcirta Džerards. — Pacietību. — Viņš vēlreiz lēni pārlaida staru tuneļa sienai. — Bet kādas ir jūsu domas? — viņš pajautāja Sleiteram.

— Trakot riskanti.

— Kāpēc? — apjautājās Pērviss.

— Ja šajos vados ir strāva un kāds, stāvot ūdenī, pieskarsies tiem, no viņa iznāks karbonāde, — teica Sleiters.

— Kā te var būt strāva? Mēs redzējām desmitiem spuldžu, bet neviena nedega.

— Tās varēja būt izslēgtas, — paskaidroja Džerards. — Slēdži, iespējams, ir otrpus durvīm.

— Es tomēr līdīšu, — pārskaities teica Pērviss un liecās, lai līstu šaurajā spraugā.

— Es gan ne. — Sleitera balss pēc Pērvisa bramanīgajām un uzmācīgajām replikām šķita pavisam rāma. — Jūs netiksiet cauri, neskāris vadus.

Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, viņi sāka izšķirt vāju gaismu ejas otrā galā.

— Tur kaut kas spīd, — sacīja Pērviss.

— Redziet nu, — vēsi teica Sleiters. — Tāpēc jau arī es neiesaku to darīt.

— Pie velna, bet ko tad lai mēs iesākam? Iebilst jūs protat meistarīgi.

Sleiters vēl vairāk pazemināja balsi, tā kļuva vēl pieglaudīgāka un vēsāka.

— Man ir arī daži priekšlikumi, ja vien esat ar mieru tos uzklausīt. — Pērviss īdzīgi skatījās uz runātāju. — Nāciet līdzi, es jums kaut ko parādīšu. — Sleiters aizveda viņus atpakaļ un apgaismoja metināmo aparātu. — Es domāju tā. Mums ir pilns rīku komplekts. — Viņš paraudzījās uz durvīm. — Esmu

gatavs saderēt, ka mēs varam izdedzināt šis atslēgas un dabūt pušu šos stieņus.

Pacēlis laternu augstāk un apgaismojis durvis, Sleiters līksmi iekliedzās. Pie sienas bija neliela sadales kastīte.

— Tā nu ir veiksme! — teica Sleiters. Viņš piegāja tuvāk, atvēra kastīti un nolaida uz leju slēdžu sviru. Tūlīt istaba pielija ar gaismu, un viņi visi instinktīvi aizsedza acis ar rokām. — Tagad, manuprāt, mēs esam ieguvuši daudz. Mūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tiktu cauri šīm durvīm. Jādomā, ka tās ved uz āru, jo citādi strādnieki būtu vēl tepat. Skaidrs, ka viņi aizgājuši tikai pa šo ceļu. — Sleiters palūkojās apkārt. — Un es domāju… ē, — viņš noliecās, — te ir pat ēdamais!.

— Ēdamais? — pārjautāja Anna. — Kur?

Sleiters norādīja uz nelielu koka kastīti.

— Tajā kastītē ir brokastis.

Anna attaisīja kastīti un izņēma no tās gabaliņu siera, piena pulveri, cukuru un skārda bunduli, kurā bija biskvīti. Pērviss pa to laiku pārbaudīja durvis.

— Puscollu biezs slokšņu tērauds. Mēs nekad netiksim ar to galā.

Sleiters spējā dusmu uzliesmojumā apsviedās un grūda Pērvisu pret sienu.

— Vai jūs turēsiet muti vai ne? Nelabi metas, klausoties jūs.

Pērviss brīdi klusēja, tad samiedza acis un, dūres pacēlis, metās virsū Sleiteram.

Džerards nostājās starp viņiem.

— Vai jums nešķiet, ka mums rūpju jau tāpat ir gana, lai tērētu enerģiju boksa mačam? Izbeidziet!

Kādu brīdi likās, ka viņi atgrūdis Džerardu nost un klups viens otram matos. Taču strīdoņām izsīka cīņas spars. Pērviss nīgri atkāpās un apsēdās uz dēļiem blakus Vendijai. Sleiters sāka apskatīt metināmo iekārtu.

Pēc kāda laika Pērviss izvilka savu blašķi, sakratīja, lai redzētu, cik daudz dzeramā palicis pāri, pielēja no tējkannas klāt silto ūdeni, uzskrūvēja atpakaļ vāciņu un saskalināja pudeli, lai saturs sajauktos.

— Daudz te vairs nav, bet varbūt palīdz, — viņš teica, sniegdams blašķi Annai.

Anna iedzēra vienu malku un laida blašķi apkārt. Beidzot tā nonāca pie Sleitera, kas to apgāza un iztukšoja.

Kādu stundas ceturksni visi sēdēja, gaidīdami, kamēr svētīgais siltums izplūdis pa viņu nogurušajiem locekļiem. Sejas bija melnas no sodrējiem. Pērvisa nevainojamais uzvalks bija saburzīts un saplēsts. Pamazām siltums atraisīja mēles.

Džerards attapās, ka sarunājas ar Hārdiju, kas arī izrādījās dzimis kanādietis; viņa akcents desmit Anglijā nodzīvoto gadu laikā bija kļuvis mīkstāks. Viņš bija diplomēts sociologs, speciālists noieta tirgus pētījumos un strādāja Pērvisa firmā. Džerards nebrīnījās, uzzinājis, ka šī firma izlaiž ierīces buldozeriem.

Sleiters, paskatījies pulkstenī, piecēlās.

— Laiks sākt. Palīdziet man, lūdzams, — viņš uzrunāja Džerardu.

Par abiem viņi pievilka smagos balonus tuvāk pie durvīm. Sleiters atgrieza galveno ventili un noregulēja spiedienu.

— Cik daudz laika, pēc jūsu domām, tas prasīs? — jautāja Džerards, rādīdams uz durvīm.

— Nezinu, — atbildēja Sleiters. — Ilgi neesmu rīkojies ar šīm lietām, bet, aptuveni lēšot, divas vai trīs stundas paies. Viss, protams, atkarīgs no me'.āla struktūras. Lai dievs dod, ka balonos būtu pietiekami daudz gāzes.

Viņi abi gārdzoši elpoja, Sleiteram uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Jūs ievērojāt… — iesāka Džerards.

Sleiters pamāja ar galvu.

— Jā. Kļūst aizvien karstāks, un gaisā skābekļa kļūs', aizvien mazāk…

— Pareizi, — apstiprināja Džerards. — Tikai nesakiet citiem. — Viņš paklaudzināja pa gāzes balonu.

— Elpot šī manta mums nepalīdzēs…