Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Redzi, sistēmas radītājs uzskata, ka kļūme bijusi

skaitļotājā, skaitļotāju speciālists uzskata, ka pati sistēma nav bijusi kārtībā, bet zinātnieks cenšas būt godīgs pret abām pusēm.

— Bet kā tu pats domā?

— Kļūme bijusi skaitļotājā, tas ir fakts, vismaz vienā tā mezglā.

— Kāpēc?

— īssavienojums loģiskajā šūniņā. Ja var ticēt tehniskajam raksturojumam, tad šajā vietā kļūme vispār nevarēja notikt, un tomēr tā notika. Izolācija bija pušu. Gaužām dīvaini…

Maijerss lēni nolika alus kausu uz galda. Brīdi padomājis, viņš atkārtoja:

— Izolācija pušu … Patiešām dīvaini, ārkārtīgi dīvaini.

— Kas tad?

— Tas, ka izolācija pušu. Vai tu zini, ka es patlaban izmeklēju Ailvortas katastrofas apstākļus?

— Zinu.

— Mēs vēl neesam izdarījuši galīgos secinājumus, zinām, ka aizdedzies dzinējs un, iespējams, nolūzusi turbīnas lāpstiņa, bet viens no kontrolblokiem, kas regulēja degvielas padevi…

— Nu, nu?

— Rūpnīca bloku paņēma atpakaļ, lai iztaisītu ekspertīzi. Viņi konstatēja, ka uz bloka metāla korpusu iedarbojusies par simts piecdesmit grādiem pēc Celsija augstāka temperatūra. — Maijerss klusēja, un varēja redzēt, ka viņš saspringti domā. — Iekšā uz vadiem vairs nebija ne pēdu no izolācijas!

— Sadegusi?

— Nē, tik augsta temperatūra nebija. Izolācija bija no aminostirēna, bet tam iztvaicēšanas temperatūra nav zemāka par trīssimt grādiem, tātad augstāka nekā teflonam.

Hollands sadrūma.

— Liela starpība. Vai mēs nevarētu aprunāties par to sīkāk?

Maijerss pacēla kausu.

4

— Katrā laikā. Paliec sveiks!

«Ir nu gan tas Raits pedants,» nodomāja Džerards.

Raits atgādināja viņam uzcirtušos, stīvos angļu virsniekus, kādus tos rādīja Holivudas kara filmās. Lielisks izpildītājs, nekas vairāk. Sis doktors Raits sāka krist viņam uz nerviem.

— Ļoti iespējams, ka ir iedarbojies kāds šķīdinātājs. Temperatūras paaugstināšanās nebūtu varējusi izraisīt tādu deformāciju. Karstuma dēļ drīzāk būtu notikusi apogļošanās gar malām. Vai mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka neviens nav izlējis nekādus ātri iztvaikojošus šķidrumus, acetonu vai kaut ko tamlīdzīgu, robota tuvumā?

— Varu atsaukties tikai uz Espainela galvojumu, — teica Džerards. — Viņš ir prātīgs cilvēks. Nevienam, izņemot viņu, nav bijis atļauts tuvoties robotam.

Raits neticīgi pavīpsnāja.

— Var jau būt, taču mums vajadzīgi pierādījumi.

Viņš savāca zobratus, sabēra tos atpakaļ kastītē,

bet kastīti ielika metāla konteinerā un, izņēmis papīra lapu, sāka rakstīt.

— Ko jūs ar tiem darīsiet? — jautāja Džerards.

— Izpētīšu, — atbildēja Raits. — Bet ne jau tagad — vispirms mums jātiek galā ar uzdevumu. Vēlāk varēsim pārbaudīt izturību, caurlaidību un tā tālāk.

Rīta saules stari plūda iekšā pa augsti izvelvētajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pēc Džerarda domām, bija vienīgais labums, ko deva darbs šajā muļ

ķīgajā Viktorijas laikmeta ēkā. Krāsainās vitrāžas logu augšmalā meta uz Raita galda nemierīgus koši sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.

— Jādomā, ka tā nebūs nekāda nejaušība, — ierunājās Džerards.

— Kā tā? — vaicāja Raits.

— Neesmu ķīmiķis, bet vai nav iespējams, ka kaut kāda neparedzēta plastmasas īpašība ir tā, kuras dēļ uz plastmasu var iedarboties no ārienes? Kaut kādas izmaiņas molekulārajā struktūrā, un tā kļūst jutīga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slāpekli vai skābekli?

Raits pāri aceņu ietvariem paraudzījās uz viņu.

— Kompānija «Polytad» izturas pret savu darbu ārkārtīgi rūpīgi. Ziniet, viņi strādā ar mūsu licenci, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra partija tiek pārbaudīta kompleksi. Turklāt mēs lūdzām, lai to izdara vēl viena firma neatkarīgi no «Polytad». Viņu dati ir neapstrīdami, un šai firmai arī nav iemesla melot — par to viņiem nemaksā.

— Es nevienu neapvainoju, — paskaidroja Džerards.

— Ceru, ka mana atbilde izkliedēja jūsu bažas, doktor Džerard, — sacīja Raits. Paņēmis kastīti ar paraugiem, viņš ielika to liela ledusskapja saldējamā kamerā. Vēlreiz paskatījies uz Džerardu, viņš ar būkšķi aizcirta durtiņas. — Pabeigsim vēlāk, — viņš piebilda.

— Es domāju, ka birokrātisms un stiepšana garumā šajā zemē raksturīga tikai valdības iestādēm, — atbildēja Džerards.

— Nekādā ziņā, dārgais kolēģi, — teica Raits. — Ar tiem jūs sastapsieties visur, bet ir arī cits jēdziens, kas jums droši vien nav svešs, — pirmtiesības.

Un Raits pasmaidījis izgāja no laboratorijas.

Džerards lēnām atgriezās savā vietā un apsēdās. Vai bija kāda jēga iet pie Kreimera? Viņš bija pārliecināts, ka plastmasas izkušanā vainīgs kāds cits, vēl nezināms faktors. Kas notiktu, ja sāktu kust plastmasas izolācija? … Pag, pag, izolācija! Šis vārds aizskāra atmiņā kādu stīgu. Vai tad viņš nesen nebija lasījis kaut ko par izolācijas kušanu? Bet kādā sakarā? Viņš apsvēra un uzsita knipi.

— A, rokā ir! — viņš skaļi teica. — Lidmašīnas katastrofa Ailvortā. Ziņojumā bija sacīts, ka vaina meklējama izolācijā. Vai starp šiem notikumiem nav kāds sakars? Izolācija … plastmasa … jā! Kurā avīzē tas bija?

Viņš piecēlās un satvēra telefona klausuli.

— Betija, vai jūs man neatnestu pēdējos desmit «Post» numurus?

— Visus?