Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Tas nu gan ir dīvainis… — noteica Arvils.

—   Doma, lielāks dīvainis nekā tu? — pasmīnēja Ralfs un pie­miedza ar aci Monikai.

Arvils sabozās.

—   Ko mēs tagad iesāksim? — nervozi plūkādams bardu, jau­tāja Mežsargs.

—   Iesim gulēt! — paziņoja Meža Veča. — Rīts gudrāks par vakaru, un šim vakaram mēs jau esam saklausījušies pietiekami daudz pasaku. Pietiekami, lai nevarētu aizmigt… — viņa vēl no­purpināja.

—   Ja jau mēs tik un tā nevarēsim aizmigt, kāda jēga iet gu­lēt? — nesaprata Arvils.

—   Nerunā pretī un aši uz savu istabu! — nokomandēja Meža Veča. — Parunāsim rit no rīta.

Par spīti savādajiem notikumiem un satraucošajiem stāstiem, bērni aizmiga, tiklīdz bija pārvilkuši segas pāri galvām. Tikai Mežsargs un Meža Veča savās gultās nemierīgi grozījās no vie­niem sāniem uz otriem un domāja, un domāja…

TREŠA NODAĻA SAPNIS

Tonakt Monika redzēja dīvainu sapni.

—— Krēsloja. Cik tālu vien sniedzās skatiens, bangoja nikni, netīri pelēki viļņi un ar negantu troksni sašķīda pret krasta klin­tīm. Paskatījusies lejup, Monika tik tikko neiekliedzās, un sirds viņai sāka traki dauzīties. Izrādījās, ka viņa stāv pie milzīgas klints malas. Lejā viļņi bija sakulti baltās putās, kas skalojās pār melnajiem akmeņiem. Aizturētu elpu Monika pakāpās paris soļu atpakaļ un apsēdās zemē. Gaiss bija pilns sīkiem, aukstiem ūdens pilieniem, un, kad vējš tos trieca Monikai sejā, tie dūra kā ar ada­tām.

Pats dīvainākais, ka Monika apzinājās, ka sapņo. Taču viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā varētu pamosties. Viņa ieknieba sev roka, bet nekas nemainījās. Tad viņa cieši aizmiedza acis, bet, kad tās atkal atvēra, viņa vēl arvien sēdēja uz melnās klints trako­jošās jūras krastā.

—   Hmm… — Monika pie sevis noteica un pagriezās, lai do­tos izlūkot apkārtni.

Un palika sastingusi stāvam.

Tieši viņai virsū skatījās sešas milzīgas galvas, kas šķita izau­gušas tieši no klints un izskatījās kā dzīvas. Pagāja pāris sekunžu, līdz Monika aptvēra, ka tās ir akmens statujas.

—   Izskatās pēc tām, par kurām runaja Vecais, — nopurpināja Monika, blenzdama uz savādajām statujām, kas ar savām šaura­jām acu spraugām neizteiksmīgi vērās pāri jūrai.

Monika nodrebinājās un jau gribēja pieiet aplūkot tās tuvāk, kad piepeši viss notika neaprakstāmā ātrumā. Uzliesmoja koši balta gaisma, uz mirkli padarīdama Moniku aklu, un tad no de­besīm lejup ar asu švīkstoņu brāzās melnas ēnas. Monika nome­tās garšļaukus zemē, nodomādama, ka tie droši vien ir kaut kādi baismīgi putni, un tad švīkstoņa kļuva vel skaļāka. Monika aiz­spieda ausis ar abam rokam, bet tas neganto troksni noslapēja tikai nedaudz. Šausmās sastingusi, Monika gulēja zemē un juta, kā viņai pār muguru pārslīd it kā simtiem mīkstu spārnu. Švīk­stoņa parauga spiegšana, un, tiklīdz Monika nodomāja, ka viņai

teju teju pārplīsīs bungādiņas, viņa pamodās.

* * *

—   Ko tu tā kliedz? — samiegojusies vaicāja Ruta, paslējusies savā gultā uz elkoņiem.

—   Es kliedzu? — pārjautāja Monika. — Droši vien redzēju kaut ko nelāgu. — Sapnis patiešām bija tik nelāgs, ka viņa par to negribēja runāt. — Cik ir pulkstenis? Vai pārējie jau augšā?

Lai ari ka bija ar pārējiem, Bens noteikti vēl gulēja. Izstiepies garšļaukus starp abu meiteņu gultām, viņš miegā klusiņām šņāca. Monika nosvieda segu un mēģināja izkāpt no gultas tā, lai neuz­kāptu sunim, taču vietas bija tik maz, ka tas viņai neizdevās. Saju­tis, ka kāds kāpj viņam uz ķepas, Bens ieņurdēdamies pamodās, bet, pamanījis Moniku, slinki pavēcināja asti.

Monika izlaviereja starp gultām un guļošo suni un, pavērusi durvis, palūkojās lielajā istabā.

—   Neviena nav, viss tukšs un kluss, — viņa paziņoja, atkal aizvērusi durvis.

Ruta sakrustotam kājām sēdēja gultā kā jocīgs, gaišmatains indietis un ar spilvena dūnu kutināja Benam degunu. Bens no­raustīja nāsis un nošķaudīdamies pamodās. Ruta smējās.

—   Ko mes šodien da… — iesāka Monika, kad piepeši no ista­bas stūra, kur stāvēja abu meiteņu somas, atskanēja tada kā gra­bināšanās.

Monikas soma apgāzās uz sāniem, bet Bens, pielecis kājās un saspicējis ausis, glūnēja uz kaktu un dusmīgi ņurdēja.

—  Kas tad tur? Žurka, vai? — bailīgi ieteicās Monika un, drošs paliek nedrošs, iekapa atpakaļ gultā.

Grabināšanās kļuva skaļāka, un patiešām atskanēja tads kā pīkstiens. Bens slāpēti ierējās, bet starp somām pazibēja kaut kas balts.

—  Nē, žurka tā nav, — teica Ruta, sarauktu pieri skatīdamās uz istabas stūri. — Ja nu vienīgi baltā, lešu paskatīties. — To teik­dama, Ruta izkapa no gultas un piesardzīgi pagājās uz kakta pusi. Bens ieņurdejās jau skaļak.