Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika nodrebēja. Viņa cerēja, ka vismaz tas par to spēku, ko varēja iegūt, izmantojot dimantu Ciltstēvu, bija tikai pasaka… Citādi…

Viņa pat negribēja domāt par to, kas būtu citādi.

—   Domā, ka dimantu Ciltstēvu ir nogrābis Rufo? — bailīgi jautāja Arvils.

Aluķēms pievērsa viņam domīgu skatienu.

—   Ne, ne jau pats Rufo. Pat tāds radījums ka viņš diez vai spētu nodzīvot vairākus tūkstošus gadu… Taču iespējams, ka tas ir kāds no viņa pēctečiem.

—   Zvīņainais šausmonis… — murmināja Arvils. Bet alu­ķēmu Vecais paskatījās uz viņu tā, ka viņš tūliņ pat apklusa.

—  Tāpēc nedrīkst pieļaut, ka dimantu Ciltstēvs tiek izman­tots vēl ilgāk. Atcerieties, ka ar katru pārvērsto ogli šis kāds kļūst arvien varenāks un varenāks. Un tā būtu pārāk liela sakritība, ja tas izrādītos tikai nejaušs atradējs…

—   Diez vai nejaušs, — Ralfs piekrita un pastāstīja par pēdē­jiem avīžu rakstiem. Aluķems sadruma.

—   Tātad jaunie dimanti tiek laisti apgrozībā… — viņš no­vilka. — Tad tas noteikti ir kāds, kurš zina, ko dara. Nepietiek ar to, ka viņš ir ticis pie dimantu Ciltstēva… — aluķēmu Vecais nikni purpināja, — tagad viņš vēl aizlaiž tos viltus dimantus uz Zemi, kur tie drīz vien pārvērtīsies atpakaļ par oglēm! Un kurš tad turp­māk vairs gribēs pirkt mūsu rotas? Tas grauj musu prestižu, vai zināt…

—  Starp citu, — nedroši ieteicās Ruta. Aluķēmu Vecais viņai uzmundrinoši pamāja ar galvu. — Kā jūs uzzinājāt, ka dimantu Ciltstēvs atkal ir ieradies?

Aluķēmu Vecais drūmi pavīpsnāja.

—   Vai atceraties Krindonu? — viņš vaicāja.

Bērni pamāja.

Pirms pusgada, kad viņi bija atguvuši savas vecmāmiņas, alu­ķēms, vārdā Krindons, bija par visām varītēm pulejies likt viņiem ceļā dažnedažādus šķēršļus. Tomēr viņa nolūks nebija īstenojies un bērni bija atraduši savas vecmāmiņas, bet Krindons bija izpel­nījies bargu sodu no aluķēmu Vecā, jo, cenšoties spītēt bērniem, viņš bija pārkāpis dažu labu aluķēmu likumu. Toreiz viņam bija piespriests veselus piecus gadus pavadīt Mežā pupēžveidīgā izskatā.

—   Pēc kādas no baltajām naktīm, aptuveni pirms meneša, Krindons drausmīgā izskatā ieradās mūsu alās. Viņš uzvedas kā sajucis, griezās uz riņķi, tirināja pseidopodijas un spiedza ta, ka visiem aizkrita ausis. Sākumā mēs nodomājām, ka viņš vienkārši vairs nevar izturēt pupežveidīgā ādā un lūdz, lai ļaujam viņam partapt atpakaļ par aluķēmu. Bet tad kādam ienāca prātā, ka viņš mēģina pateikt mums ko svarīgu. Tā arī bija. lepriekšejā naktī viņš bija atradis dimantu Ciltstēvu.

Visi klusēja un gaidīja, kad būs tālāk, kaut turpinājumu nebija grūti iedomāties.

—   Nākamajā diena mēs visi devāmies turp. Krindons skrēja pa priekšu un radīja ceļu. Bet, kad nonācām līdz viņa aprakstīta­jai vietai, nekāda dimantu Ciltstēva tur vairs nebija.

—   Vai tad Krindonam var ticēt? — nosprauslājās Ralfs. — Vai tad ir vēl kāds blēdīgāks un melīgāks par viņu?

—   Viņš dievojās, ka runājis patiesību. Patiešām, viņš bija pār­bijies kā diegs, domāja, ka mēs tūliņ viņu pārmācīsim…

—   Un vajadzēja, — klusām noteica Ralfs. Aluķēmu Vecais tikai uzmeta viņam pāris sekunžu ilgu skatienu.

—   Nē, es domāju, ka viņš runāja taisnību. Ja es vel nebiju līdz galam pārliecināts, tad šodien pēc jusu stāstītā — par to, kas notiek uz Zemes — man nekādu šaubu vairs nav. Krindonam bija taisnība, dimantu Ciltstēvs bija šeit, bet tagad tā vairs nav.

Visi drūmi klusēja, un visbeidzot ierunājās Mežsargs, kas līdz šim nebija bildis ne vārda.

—  Ko gan bērni te var līdzēt? — viņš klusām vaicāja.

—   Bērni — neko. Meitene ar Aci — visu, — tikpat klusi atteica aluķēmu Vecais.

Mežsargs paskatījās uz Moniku.

—   Tu zini — tev nav jāpiekrīt. Tu taču apzinies, cik tas var būt bīstami! Ja patiešām vainīgi ir kringi un tu būsi pie viņiem viena pati un pilnīgi neaizsargāta, var notikt kaut kas slikts. Esmu redzējis šīs statujas… — viņš tikko dzirdami piebilda. — Tās at­stāj pavisam nelāgu iespaidu…

—   Un, ja to spēj statujas, — no ilgās klusēšanas aizsmakušā balsi ierunājās Meža Veča, — kā tad ir ar pašiem kringiem?

—    Nevar zināt, — sacīja Monika. — Mēs taču sākumā do­mājām, ka ari aluķēmi ir nez kādi briesmoņi… Es atvainojos! — Viņa piepeši atjēdzās un ieplestam acīm paglūnēja uz aluķēmu Veco. Bet likās, ka tam smieklos noraustās mutes kaktiņš. — Mja… Bet izrādījās, ka mums nebija taisnība.

—  Daļēji mums tomēr bija taisnība, — smīnēdams sacīja Ralfs.

—   Kā tā? — brīnījās Monika, joprojām šķielēdama uz alu­ķēmu.

—   Neaizmirsti Krindonu… — paskaidroja Ralfs.

—   Katrā eņģeļu pulciņā ir viens ar bultiņām… — sapņaini noskandēja aluķēmu Vecais, atstādams bērnus neizpratnē saska­tāmies.

Taču tad viņš atjēdzās un atkal kļuva vēss un lietišķs. Piekalis savu salto skatienu Monikai, viņš jautāja: — Vai vajag laiku, lai apdomātos?

—   Kā tad! — Kā gan citādi?! — vienā balsī sauca Mežsargs un Meža Veča, kas no sašutuma bija pat pielēkusi kājās.

Ari aluķēmu Vecais piecēlās.

—   Labi. Bet ne ilgāk kā līdz rītvakaram. Arlabvakar! — viņš stīvi palocījās un vienā mirklī bija ārā pa durvīm. Visi pavērtām mutēm blenza viņam nopakaļ.