Monika un Dimantu Ciltstēvs

neatlika kā iet gulēt. To viņš gaužām negribīgi arī darīja.

* * *

Brokastis noritēja ne sevišķi draudzīgā gaisotnē. Vispirms jau visi bija diezgan miegaini pec trača piecos no rīta, un miegainība darīja viņus īgnus un nervozus.

—    Ko tu streb tā, it kā tev zobu nebūtu? — Ralfs uzšņāca Arvilam, kad tas ar skaļu — žļļļ… — sāka ēst karsto putru.

—   Kuš! — iesaucās Meža Veča un uzmeta Ralfam bargu ska­tienu. Viņš tikai kaut ko nopurpināja un pievērsās pats savam putras šķīvim.

Mežsargs vel aizvien turēja aizdomās bērnus un mēģināja izdabūt no viņiem atzīšanos, kurš tad īsti ir bijis tas vainīgais. Toties Meža Veča uzskatīja, ka vainigs varētu but pats Mežsargs.

—    Tev vienmēr ir bijusi zvēru pilna māja, — viņa sacīja, domīgi čāpstinādama sviestmaizi. — Droši vien tu būsi viņu ar kaut ko pievilinājis.

—   Kā tad! — sašutis iesaucās Mežsargs. — Mana mājā nav nekā tāda, kas varētu pievilināt pūpēžveidīgos.

—   Ka tu tā vari teikt, — neatlaidās Meža Veča, — ja vēl pirms pāris stundām viens te bija. Iedomājies, ja nebūtu bijis Bena, viņš droši vien vēl aizvien tupētu lejā, un ap šo laiku viņam būtu pie­vienojušies vēl pāris duči viņa radagabalu…

—   Nu gan tu mels, — sacīja Mežsargs.

—   Redzēsim, redzēsim… — mīlīgi noteica Meža Veča. — Tikai atceries, ka Bens ne vienmēr ir mājās…

Ar to tēma bija izsmelta, un ari Meža Veča ar Mežsargu bei­dzot pievērsās brokastim. Savādi, bet par aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu neviens pat neieminējās. Laikam bija kaut kas tāds, par ko neviens negribēja domāt jau no paša rīta.

Ap pulksten vienpadsmitiem, kad Monika un Ruta ārā dau­zījās ar Benu, bet Ralfs apspēlēja Arvilu dambrete, ieradās Ērla. Viņas svilpošana bija dzirdama vel pirms tam, kad starp priežu stumbriem parādījās viņa pati. Ērla naca palēkdamās un likās visai labā omā.

—  Var redzēt, ka viņai vakar nav bijis jāskatās uz aluķēma krunkaino ģīmi, — uzmetis skatienu Ērlai, komentēja Ralfs.

—   Ko tu bozies? — jautāja viņam Monika.

—   Man nepatīk, ka mani piecos no rīta pamodina pūpēž- veidigā un trakojoša suņa duets. Viņi taču abi kauca tā, it kā gata­votos ģenerālmēģinājumam operā.

Pienāca Ērla un apsēdās sūnās.

—   Kā iet? — viņa vaicāja. — Kas jauns par aluķemiem?

Monika pateica par aluķēma Vecā apmeklējumu un centās ari

pec iespējas precīzāk atstāstīt teiksmu. Ērla sēdēja, iespiedusi zodu plaukstās, un klausījās. Kad Monika bija beigusi, iestājās klusums, un labu bridi visi likās iegrimuši domās.

—  Jā, — beidzot teica Ērla. — Izskatās, ka šis vis nebūs nekāds mierīgais brīvlaiks.

—   Tā šķiet gan, — piekrita Monika, izklaidīgi ņurcīdama Bena ausi. Suns gulēja viņai blakus zālē un klabināja zobus uz skudrām, kas svarīgi skraidīja savās darīšanās.

—   Un ko jus domājat darīt? — Ērla jautāja. — Palīdzēsiet aluķēmiem meklēt to dimantu Ciltstēvu vai ka?

Monika iedomājās par tiem četriem milzu dimantiem, kurus viņa bija saņēmusi — avansā —, un sprieda, ka nekādi citi vari­anti nemaz netiktu pieļauti.

—   Nu, es domāju, ka varētu maķenīt paskatīties ar Aci, — viņa lēnām sacīja.

—  Kā tad, — piekrita Ruta. — Un tad viņi varbūt liksies mierā.

—   Ka jums liekas, vai tiešām varētu but ieradušies kringi? — satraukti vaicāja Arvils. — Tad tas varētu but diezgan bīstami, vai ne?

—   Ak, nē, kādi kringi! — iesmejās Ērla. — Tā taču ir tikai teiksma. Ja te patiešām butu ieradušies citplanētieši, tad taču kāds būtu viņus pamanījis.

—  Varbūt viņi prot labi slēpties un nevēlas, lai mēs par viņiem uzzinātu, — attrauca Arvils.

—   Es domāju, ka to pasaku lidz ar visiem kringiem ir izdo­mājuši paši aluķēmi, lai piedabūtu tevi palidzēt viņiem atrast to dimantu, — sacīja Ērla.

—    Un kā tad ar statujām? — vaicāja Monika. — Tās taču pastāv.

—   Tās droši vien uzcēluši aluķēmu senči, — nosprieda Ērla. — Tādās teiksmās kā šī parasti nav vairāk par kripatiņu patiesības.

—   Varbūt tā kripatiņa ir tieši kringi… — klusiņām ieteicās Arvils, bet neviens viņā neklausījās. Ērla bija sākusi stāstīt par kādu ārkārtīgi svarīgu pasākumu, kas notikšot rit, netālu no Kla- biķu ciema.

—   Tam gatavojas visu gadu! — viņa runāja, žestikulēdama tik dzīvi, ka Bens dabūja pa ausi un miegā ierūcās. — Šurp sa­brauks mežaļaudis no visas apkaimes…

—   Paga, paga, — Monika, kas nebija īsti klausījusies, viņu pārtrauca. — Par ko tu runā?

—   Kā — par ko? — Ērla sašutumā sarauca uzacis. — Par lielo gadatirgu, protams! Vai tad jus neko par to nezinājāt?

—   Nezinu, ka citi, — ironiskā balsi noteica Ralfs, — bet per­sonīgi es neesmu saņēmis nevienu ielūgumu ar pasākuma pro­grammas aprakstu. Interesanti, kur gan mēs būtu varējuši par to uzzināt!?

—   Ralfs šodien nav izgulējies, — paskaidroja Arvils, kad Ērla bija uzmetusi viņam pārsteigtu skatienu.

—   Nu, tad, — Ērla lietišķi sacīja, — man būs jums viss jāiz­stāsta.

—   Tas būtu šausmīgi labi, — piekrita Ralfs, un Ērla izbolīja acis uz Monikas pusi. Monika un Ruta iesmējās, bet Ralfs neko nebija manījis.