Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika ar Ralfu pārmija zīmīgus skatienus. Izskatījās, ka ši nav gluži teiksma vien.

Bet Arvilam atkal bija jautājumi. — Bet kā jūs sapratāt, ka Mežs un Zeme ir paralēlas pasaules? — viņš vaicāja.

—   Vai tev nekad nav pazudušas lietas? — atvaicāja aluķēms.

—  Kādas lietas?

—  Vienalga, kādas. Lieta, kas visu laiku ir bijusi zināmā vietā, piepeši tur vairs nav. Tu paliec vai traks, izmeklēdamies šur un tur, un visur, jo — tai taču tepat vien ir jābūt — , bet tās nav, un viss. Un tad tu beidz meklēt un pēc kāda laika par to aizmirsti. Un tad tā lieta pēkšņi atrodas. Tepat, deguna priekšā. Tu skaidri zini, ka esi tur meklējis un ka tad tur nekā nebija. Bet tagad ir.

Aluķēmu Vecais paraudzījās uz Arvilu, un šoreiz likās, ka viņš pat nedaudz smaida — ja grimasi ar sašķobīto muti varēja nosaukt par smaidu. Arvils dedzīgi māja ar galvu.

—   Kā tad, kā tad. Tā vectēvam vienreiz pazuda jurascūku uzskaites žurnāls…

Ralfs iespurdzas, un Arvils uzmeta viņam bargu skatienu. Viņš turpināja.

—  Tas viņam parasti stāvēja goda vietā uz rakstāmgalda, bet kādu dienu tas pazuda. Vectēvs vai prātu zaudēja, skraidīdams pa māju un meklēdams, bet žurnāla nekur nebija. Tas atradās pēc nedēļas turpat uz galda. Vectēvs, protams, domāja, ka vainīgs esmu es, bet es tam žurnālam nebiju ne pirkstu piedūris.

—  Tieši tā, — sacīja aluķēms. — Mēs sakām šo lietu pētīt un atklājām, ka tādos brīžos saduras šis divas pasaules. Ar laiku mēs iemācījāmies šo sadursmes laiku pagarināt un kontrolēt. Tieši tāpēc troglodīti bija tie, pateicoties kuriem, dimanti nokļuva uz Zemes.

Kādu laiku viss ritēja savu gaitu. Dimantu bija daudz, un Zemes iedzīvotājiem tie patika, savukārt troglodītiem patika dari­nāt no tiem rotas. Šajā ziņā viņi patiesi ir īsti mākslinieki.

Taču tad no Tālās zvaigznes Mežā ieradās krings Rufo ar saviem pavadoņiem. Šis Rufo, kā viņu bija iesaukuši troglodīti (jo patiesībā jau neviens nezināja, ka īsti viņu sauc), mekleja dimantu Ciltstēvu.

Toreiz Mežs pārdzīvoja šausmu un izmisuma pilnu laiku. Dimantu Ciltstēva meklējumos Rufo nodedzinaja visus mežus, pārvērzdams lidz šim zaļo pasauli bezgalīgos tuksnešos, no ku­riem debesīs cēlās pelnu mākoņi. Tūkstošiem troglodītu tapa izni­cināti, jo Rufo ticēja, ka tā viņam būs vieglāk pamanīt dimantu Ciltstēvu. Visapkārt valdīja nāve un iznicība, kamēr apkārt siroja Rufo ar saviem rokaspuišiem. Saujiņa troglodītu, kuriem izdevās paglabties, sabēga klinšu alās. Pēc desmit gadiem, kad visa pasaule bija pārvērsta par pelnu kaudzi un gaisā dienu un nakti virmoja dūmu smaka no nosvilinātajiem mežiem, Rufo beidzot devās prom.

—   Vai tā bija pēdējā reize, kad jūs redzējāt dimantu Cilts­tēvu? — klusā balsī jautāja Monika. Šis baisais stāsts bija viņu sa­triecis.

—   Nē, tas parādījās atkal pēc tūkstoš gadiem. Un atkal sim­tiem un tūkstošiem ogļu pārvērtās dimantos, un viss bija ka agrāk, līdz dimantu Ciltstēvs atkal nozuda. Turpmāk tas arvien atgriezās reizi tūkstoš gados un ikreiz ieradās kāda no baltajām naktīm, kad mēness stari sastapas ar zibens šautru. No Rufo un citiem kringiem vairs nebija ne vēsts, un visi pamazām viņus aiz­mirsa. Šodien par viņiem atgādina tikai statujas Šalkojošās jūras krastā, — tās stāv tur no laikiem, kad ne troglodītu, ne cilvēku vēl nemaz nebija.

Arvils un Ruta nodrebinājās, bet Monika kaut ko saspringti pie sevis domāja.

—     …baltajā nakti, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru — tikai tad dimantu Ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brā­ļiem.. . — viņa murmināja.

—   Tieši tā, — aluķēmu Vecais palocīja galvu. — Taču tad, tieši pirms tūkstoš gadiem, toreizējais aluķēmu Vecais redzēja sapni. Viņa sapnī dimantu Ciltstēvs bija vecs, sirms vīrs, kurš saka, ka viņa spēki ir galā. Viņš esot izpildījis savu pienākumu un devis pasaulei ko skaistu — tūkstošiem brīnišķīgu dimantu. Taču nu to esot gana. Ja dimantu kļūšot vēl vairāk, cilvēki aizmirsīšot to vērtību un vairs nepratīšot par tiem priecāties.

Un tad viņš sacīja vēl ko. Viņš atklāja, ka nākamreiz, kad at­griezīsies, palikšot uz mūžīgiem laikiem. Dimantu vairāk nebū­šot, un trogloditiem jāapņemas sargāt to no negaušu rokam, jo, ja dimantu Ciltstēvs pieskarsies oglei, tā šķietami pārvērtīsies par dimantu, bet pēc kāda laika sairs pelnos. Toties tas, kurš būs iz­mantojis dimantu Ciltstēvu, ar katru pārvērsto ogli iegūs to spēku, kas agrāk butu izmantots, lai no ogles rastos dimants.

—   Oho! — iesaucās Ralfs. — Un tagad kāds ir ticis pie di­mantu Ciltstēva un viena mierā ražo dimantus!

—  Baidos, ka tieši tā ir noticis, — klusi sacīja aluķēms. — Un, ja šajā teiksmā ir kaut nedaudz patiesības, mums draud lielas briesmas.

Aluķēma priekšā uz galda stāvēja tējas tasīte, bet no tās jau labu laiku vairs nekūpēja garaiņi. Visi saspringti sēdēja un pār­domāja tikko dzirdēto.

Nudien, ja aluķēmam bija taisnība, varēja notikt kaut kas gau­žām nelāgs. Un kaut kas jau notika, par to nebija ne mazāko šaubu. Galu gala — kas tie par dimantiem, par kuriem stāstīja Zemes avīzes?