Mana Cīņa

Iegādājoties jebkuru jaunu grāmatu, kopā ar mani šajā pirkumā piedalījās tas pats mans uzticamākais ceļabiedrs - izsalkums. Katra operas izrādes apmeklēšana nozīmēja to, ka mans uzticamais draugs paliek kopā ar mani uz ilgāku laiku. Citiem vārdiem, ar šo nežēlīgo ceļabiedru man vajadzēja cīnīties ik dienu. Taču šajā laikā es mācījos vairāk nekā jebkad savā dzīvē. Bez darba arhitektūrā un operas izrāžu retas apmeklēšanas, ziedojot šīm vajadzībām jau tā nabadzīgās pusdienas, man bija tikai viens prieks, - tās bija grāmatas.

Es lasīju bezgalīgi daudz un pamatīgi. Viss brīvais laiks, kas palika pāri pēc darba, pilnīgi tika izmantots šai nodarbībai. Vairāku gadu laikā es radīju sev zināmu zinību rezervi, ar kuru barojos līdz pat šim laikam.

Vēl vairāk.

Šajā laikā manī veidojās zināmi priekšstati par pasauli un izveidojās pasaules uzskats, kas lika granīta pamatus manai tagadējai cīņai.

Tos uzskatus, kurus es ieguvu toreiz, man nācās nedaudz papildināt, bet mainīt nenācās neko.

Tieši otrādi.

Es tagad esmu stingri pārliecināts par to, ka visas cilvēka radošās idejas pamatvilcienos rodas jaunības gados, cik nu vispār tādam cilvēkam ir dotumu radoši domāt. Es tagad redzu atšķirību starp vecuma gudrību, kas ir liela krietnuma, piesardzības un garas dzīves pieredzes rezultāts, un starp jaunības ģenialitāti, kas ar devīgu roku sniedz cilvēcei labvēlīgas idejas un domas, kaut gan bieži arī nepabeigtā veidā. Jaunība dod cilvēcei celtniecības materiālu un nākotnes plānus, no kuriem pēc tam gudrais vecums ņem ķieģeļus un mūrē celtni, ja tā saucamā vecuma gudrība vispār nenoslāpē jaunības ģenialitāti.

* * *

Dzīve, kuru līdz šim laikam es pavadīju vecāku mājās, maz atšķīrās no parastās dzīves. Es dzīvoju bezbēdīgi, un nekādas sociālas problēmas mani neskāra. Mani vienaudži piederēja pie sīkburžuāzijas, t.i., pie tām aprindām, kas maz ir saistītas ar fiziska darba strādniekiem. Lai cik arī tas nebūtu savādi, bezdibenis, kas pastāvēja starp sīkburžuāziju, kuras ekonomiskais stāvoklis nebija "spīdošs", un starp fiziskā darba strādniekiem, bija nesalīdzināmi dziļāks, nekā to uzskatīja. Tā cēloni var izteikt šādi: naids ir šo sabiedrisko slāņu piesardzība. Viņi pavisam nesen tik tikko pacēlās virs fiziskā darba strādnieku līmeņa. Vai atkal ir nepieciešams atgriezties savā vecajā stāvoklī, t.i., strādnieku slāņa stāvoklī, un no jauna tikt pieskaitītiem tam? Bez tam daudziem vēl papildus rodas rūgtas atmiņas par zemāko slāņu nedzirdēti atpalikušo kultūras līmeni, šausmīgo savstarpējo izturēšanos. Nesen izcīnītais sīkburžuja stāvoklis pats par sevi nav nekāds Dievs augstais, taču tas neapšaubāmi piespiež baidīties no drauda atkal nolaisties par vienu pakāpienu zemāk, un padara nepanesamu pat domu par to.

No šejienes bieži izriet tas, ka augstu stāvoši cilvēki attiecas pret pašiem zemākstāvošajiem ar daudz mazākiem aizspriedumiem nekā "izlēcēji".

Tāpēc izlēcējs zināmā mērā ir jebkurš cilvēks, kas ar savu enerģiju ir nedaudz izsities uz augšu, salīdzinājumā ar savu iepriekšējo dzīves līmeni.

Šī bieži vien smagā cīņa noslāpē jebkuru līdzjūtību. Izmisīgā cīņa par izdzīvošanu, kurā pats esi tikko piedalījies, bieži vien nogalina jebkuru līdzjūtību pret citiem cilvēkiem.

Pret mani liktenis šajā sakarā bija labvēlīgāks. Dzīve, iesviedusi mani nabadzības un trūkuma atvarā, no kurienes savā laikā izkļuva mans tēvs, vēlāk izsitoties cilvēkos, norāva no manām acīm sīkburžuāzijas ierobežotās audzināšanas aizsēju. Tikai tagad es sāku saprast cilvēkus, iemācījos atšķirt šķietamību un īstenību no cilvēka iekšējās būtības.

Vīne jau 20. gadsimta sākumā tika pieskaitīta pie milzīgās sociālās nevienlīdzības pilsētām.

No vienas puses, te bija uzkrītošs greznums, no otras puses, - atbaido­ša nabadzība. Pilsētas centrā un tās iekšējos kvartālos varēja it sevišķi just 52 miljonu valsts pulsu ar visu tās nacionalitāšu valstij raksturīgo un apšaubāmo valdzinājumu. Galms kā magnēts ar visu apžilbinošo bagātību pievilināja bagātniekus un inteliģentus. To papildināja visspēcīgākais centrālisms, kas bija Habsburgu monarhijas pamatā.

Tikai, pateicoties centrālismam, varēja saturēt šo starpnacionālo "ķīseli". Centrālisma rezultāts bija nepieredzēta augstākās administrācijas koncentrācija valsts rezidence Vīnē.

Vīne bija ne tikai Donavas monarhijas politiskais un garīgais, bet arī ekonomiskais centrs. Lielās strādnieku armijas pretstats bija augstāko oficieru, valsts ierēdņu, mākslinieku un zinātnieku armija, bet baismīgās nabadzības pretstats - aristokrātijas un tirgotāju milzīgā bagātība. Pils laukumā jebkurā diennakts laikā varēja redzēt tūkstošiem klejojošu bezdarbnieku. Pāris soļu no triumfālajiem vārtiem dubļainos kanālos vārtījās un dzēra simtiem tūkstošu bezpajumtnieku.