Mana Cīņa

Diezin vai tajā laikā kādā citā vācu pilsētā varēja labāk un ar lielākiem panākumiem pētīt sociālo problēmu. Tikai nevajag apmānīt pašiem sevi. Šī "pētīšana" nav iespējama, sākot no augšas uz leju. Kas nav pabijis smacējošajās nabadzības knaiblēs, tas nekad nesapratīs, ko nozīmē šī elle. Ja tiek pētīta sociālā problēma, sākot no augšas uz leju, tad neko citu nevar sagaidīt kā melīgu sentimentalitāti un vieglprātīgu pļāpāšanu. Bet tie gan viens, gan otrs ir kaitīgi. Pirmais tāpēc, ka problēma vienkārši tiek apieta; otrais tāpēc, ka neļauj pat piekļūt pie problēmas kodola. Es patiešām nezinu, kas ir sliktāk: pilnīga vienaldzība par sociālām vajadzībām, kas ir raksturīga vairākumam laimīgo un tiem, kuri pietiekami daudz nopelna un bezbēdīgi dzīvo, vai arī nievājoša un bieži vien augstākā mērā netaktiska, iecietīga attieksme pret jaunāko brāli. Tā ir raksturīga tiem daudzajiem vīriešu kārtas kungiem un sieviešu kārtas kundzēm, kam līdzjūtība "tautai" ir modes lieta. Šie cilvēki grēko vairāk nekā viņi var iedomāties, iztrūkstot takta sajūtai. Nav jābrīnās, ka šādas saskarsmes ar "jaunāko brāli" rezultāts bieži vien ir pilnīgi negatīvs. Kad tauta uz tādu apiešanos atbild ar sašutuma jūtām, šie labie kungi to uztver kā tautas nepateicības pierādījumu.

Tas, ka sabiedriskai darbībai nav nekā kopēja ar augstāk teikto un ka tā vispirms nevar rēķināties ar kaut kādu pateicību, jo tās uzdevums ir nevis sadalīt ubaga dāvanas, bet gan atjaunot tiesības, - tāda veida domāšana šiem kungiem pat prātā neienāk.

Mani liktenis pasargāja no sociālo jautājumu "risināšanas" tādā veidā. Es tiku ievilkts nabadzības atvarā, liktenis mani uzaicināja ne tik daudz "pētīt" sociālo problēmu, bet gan to pašam izmēģināt. Ja trusītis laimīgi pārdzīvo preparēšanu, tad jau tas ir viņa paša nopelns.

* * *

Cenšoties tagad uzrakstīt uz papīra par to, kas tika pārdzīvots toreiz, es iepriekš zinu, ka par pilnīgu izklāstījumu pat runa nevar būt. Tā var

būt tikai par to, lai aprakstītu visspilgtākos iespaidus un pierakstītu tās nozīmīgākās mācības, kuras es guvu savas dzīves noteiktā posmā.

* * *

Sameklēt darbu man nebija grūti: nācās strādāt gan par melnstrād­nieku, gan arī dažkārt veikt līgumdarbu. Tādā veidā es pelnīju sev maizes kumosu.

Bez tam es bieži domāju: jāpieņem to cilvēku viedoklis, kas, nokratījuši no savām kājām vecās Eiropas pīšļus, dodas uz Jauno pasauli, lai tur nopelnītu maizes kumosu, vienalga kādu darbu strādājot. Atbrīvojušies no visiem aizspriedumiem un uzskatiem par dzimtskārtām un profesionālo godu, kā arī no visādām tradīcijām, viņi nopelna iztiku tur un tā, kur un kā tas ir iespējams. Viņiem ir pilnīga taisnība, ka neviens darbs neapkauno cilvēku. Tāpēc es nolēmu ar abām kājām nostāties uz zemes un izsisties uz augšu, lai arī ko tas man maksātu.

Ļoti ātri es pārliecinājos gan par to, ka vienmēr un visur var atrast kādu darbu, gan arī par to, ka tikpat viegli darbu var pazaudēt.

Tieši darba nodrošināšana pēc kāda laika man kļuva pati smagākā jaunās dzīves puse.

"Kvalificētu" strādnieku izsviež uz ielas ne tik bieži kā melnstrād­nieku. Taču arī viņš nav drošs, ka nenotiks tas pats. Ja viņš nenokļūst bezdarbniekos vienkārši sakarā ar to, ka nav darba vispār, tad bieži viņu pārsteidz lokauts vai bezdarbs par piedalīšanos streikā.

Te nenodarbinātība nežēlīgi atriebjas visai saimniecībai.

Lauku puisis, kas pārceļas uz pilsētu vieglāka darba, īsāka darbalaika un citu pilsētas kārdinājumu dēļ un, kas ir pieradis pie nodrošinātākas nodarbinātības, pamet darbu tikai tad, kad viņam ir nopietnas cerības atrast citu. Vajadzība pēc lauksaimniecības strādniekiem ir liela, tāpēc bezdarbs šo strādnieku vidū nevar būt ilgstošs. Kļūdaini ir domāt, ka jaunais puisis, kas aizbrauc uz lielpilsētu, ir sliktāks par to, kurš ir apmeties uz ilgu laiku laukos. Nē, tieši otrādi, pieredze rāda, ka uz pilsētu pārnākušie lauku cilvēki lielākoties ir pieskaitāmi pašiem veselīgākajiem un enerģiskākajiem cilvēkiem. Pie šiem "emigrantiem" jāpieskaita ne tikai tie, kas ir emigrējuši aiz okeāna uz Ameriku, bet arī tie lauku cilvēki, kas ir nolēmuši pamest savus laukus un doties laimes meklējumos uz lielpilsētu.