Mana Cīņa

Vēl sliktāka toreiz bija nodrošināšana ar dzīvokļiem. Vīnes meln­strādnieka dzīves apstākļi bija vienkārši briesmīgi. Vēl tagad man tirpas skrien pār muguru, kad atceros tās kazarmas, kur masveidā dzīvoja šie nelaimīgie cilvēki, un tās mēslu, netīrumu un drazu kaudzes, kādas man nācās redzēt.

Ko gan var labu gaidīt, kad kādu dienu no šīm kazarmām izlauzīsies nenoturama saniknotu vergu masa, par kuru bezrūpīgā pilsēta pat nedomā?

Jā, bagātnieku pasaule ir bezrūpīga.

Tā bez rūpēm ļauj notikumiem ritēt savu gaitu, nedomājot pat par to, ka liktenis agri vai vēlu atmaksās, ja vien cilvēki savlaicīgi nepadomās, ka liktenis ir jāiežēlina.

Cik ļoti pateicīgs es tagad esmu providencei par to, ka tā deva man iespēju iepazīt šo skolu! Tajā man nenācās izvairīties no visa tā, kas nebija pa prātam. Šī skola mani audzināja ātri un pamatīgi.

Ja es negribēju pilnīgi vilties cilvēkos, kuru sabiedrībā es tolaik uztu­rējos, man vajadzēja sākt atšķirt viņu dzīves ārpusi no šīs dzīves ietek­mētājiem cēloņiem. Tikai tādā gadījumā visu to varēja izturēt un nekrist izmisumā. Tikai tā es savā priekšā varēju saskatīt ne tikai nabadzībā un netīrībā grimstošos cilvēkus, bet arī bēdīgo likumu bēdīgos rezultātus. Manas paša dzīves grūtības un cīņa par izdzīvošanu, kura nebūt nebija viegla, šajā sakarā paglāba mani no briesmām kļūt vienkārši sentimentā­lam. Es nebūt nekapitulēju un nenolaidu rokas, redzot noteiktas sabiedriskās attīstības nenovēršamos rezultātus. Nē, tā nav jāsaprot manu vārdu jēga.

Jau tad es pārliecinājos, ka uz mērķi ved divkāršs ceļš:

Visdziļākā sociālās atbildības izjūta ir vērsta uz mūsu sabiedrības attīs­tības labāku apstākļu radīšanu apvienojumā ar neatlaidīgu apņēmību uz tā mora iznīcināšanu, kuru baltu nomazgāt nav iespējams.

Daba sakoncentrē visu savu uzmanību nevis uz to, lai atbalstītu pastā­vošo, bet gan uz to, lai nodrošinātu nākotnes asnus. Tāpat ir arī cilvēka dzīvē – mazāk jādomā par to, lai mākslīgi uzlabotu pastāvošo ļaunumu (kas 99 gadījumos no simta nav iespējams), bet vairāk par to, lai attīrītu ceļu veselīgāk attīstīties spējīgai nākotnei.

Jau tajā laikā, kad es Vīnē cīnījos par eksistenci, man kļuva skaidrs, ka sabiedriskā darbība nekad un nekādos apstākļos nav jāierobežo tikai ar smieklīgu un bezmērķīgu labdarību; tā jākoncentrē uz to galveno trūkumu novēršanu mūsu saimnieciskās un kultūras dzīves organizēšanā, kuri neizbēgami noved vai vismaz var novest atsevišķus cilvēkus līdz deģenerācijai. Tam, kas neizprot šo parādību īstos cēloņus, arī rodas grūtības un šaubas atzīt nepieciešamību izmantot visgalējākos, visnežēlīgākos līdzekļus valsts dzīvei bīstamo parādību iznīcināšanai.

Šīs svārstības un nepārliecinātību par sevi būtībā rada paša vainas sajūta par to, ka šāds posts un traģēdija pastāv. Nedrošība paralizē gribu un traucē pieņemt nopietnus un stingrus lēmumus, bet vājums un šaubas nepieciešamo pasākumu veikšanā tikai paildzina nelaimi.

Tad pienāk laiks, kad cilvēkiem izzūd vainas apziņa par visu šo ļaunumu, tikai tad cilvēki gūst nepieciešamo iekšējo mieru un spēku, lai nežēlīgi un nesaudzīgi izravētu visas nezāles. Toreiz Austrijas valstī gandrīz nebija nekādas sociālās likumdošanas; tās vājumam cīņā pret visiem šiem deģenerēšanās procesiem bija ļoti uzkrītošs raksturs.

* * *

Man ir grūti pateikt, kas toreiz manī izraisīja lielāku sašutumu, - vai apkārtējās vides ekonomiskais posts, tās tikumiski un morāli zemais līmenis vai arī kultūras pagrimuma pakāpe. Cik gan bieži mūsu buržuā ir morāli sašutuši, kad no kāda nelaimīga klaidoņa lūpām atskan paziņo­jums, ka viņam galu galā ir viss vienalga, vai viņš ir vācietis vai nē. Itin visur viņš jūtas vienādi labi vai slikti atkarībā no tā, vai uz galda viņam ir maizes kumoss.

Sakarā ar "nacionālā lepnuma" trūkumu, šādos gadījumos tiek daudz moralizēts, nežēlojot stiprus izteicienus.

Bet, vai šie nacionāli lepnie cilvēki ir daudz domājuši, kā izskaidrot to, ka viņi paši domā un jūt pavisam citādi.

Vai viņi ir daudz domājuši, cik atsevišķu patīkamu atmiņu visās kultū­ras un mākslas dzīves jomās viņiem ir devusi šī dzimtenes un nācijas varenības sajūta, kura tad arī ir radījusi patīkamo apziņu būt piederošam tieši šai Dieva izredzētai tautai? Vai viņi ir domājuši, cik lielā mērā šis lepnums par savu tēvzemi ir atkarīgs no tā, ka viņiem bija reāla iespēja iepazīties ar tās varenību visās jomās?

Vai mūsu buržuāzijas slāņi domā par to, cik smieklīgi mazi ir šie reālie priekšnosacījumi mūsu "tautai"?