Mana Cīņa

Vīnē saglabājušies bijušās Vācijas impērijas varenības simboli kalpo kā mūžīgas vienotības ķīla. Sāpju kliedziens izrāvās no Austrijas vācu krūtīm Habsburgu valsts sagrūšanas laikā, sauciens par pievienošanos Vācijai — tas bija dziļu jūtu rezultāts, kas no senatnes tika glabāts Austrijas vāciešu sirdīs, kuri nekad nepārstāja sapņot par atgriešanos neaizmirstamajās tēva mājās. Taču šo faktu nekad nevarētu izskaidrot, ja katra Austrijas vācieša audzināšana skolā pati neradītu šīs kopējās ilgas pēc atkalapvienošanās ar Vāciju. Šis avots nekad neizsīks. Atmiņas par pagājušo laiku atgādinās nākotnē, lai arī kā tās necenstos apklāt ar aizmirstības plīvuri.

Pasaules vēstures mācīšanai arī tagadējā vidusskolā ir ļoti zems līmenis. Tikai nedaudzi skolotāji saprot, ka vēstures mācīšana nekad nedrīkst aprobežoties ar bezjēdzīgu vēsturisku notikumu un datumu mehānisku atkārtošanu un iemācīšanu no galvas. Lieta pavisam nav tur, zina vai nezina jauneklis no galvas, kad un kur ir notikusi tā vai cita kauja, kādā gadā un kur dzimis viens vai otrs karavadonis, kad viens vai otrs (lielākoties visumā nenozīmīgs) monarhs uzlicis galvā kroni. Lai apžēlojas Dievs, ne tur ir tā lieta!

Mācīties vēsturi nozīmē meklēt un atrast faktorus un spēkus, kas noteica vienus vai otrus notikumus, kurus mēs pēc tam varēsim atzīt par vēsturiskiem notikumiem.

Māka lasīt un mācīties šajā jomā izpaužas šādi: būtisko atcerēties, nebūtisko aizmirst.

Izšķirošā loma manā liktenī un tālākajā dzīvē varbūt bija tam apstāklim, ka man vēsturi mācīja tāds skolotājs, kurš, tāpat kā nedaudzi citi, priekšmetu pasniegšanas pamatā izmantoja tieši šos uzskatus. Toreizējais Lincas reālskolas vēstures skolotājs doktors Leopolds Pečs, pie kura es mācījos, bija šī uzskata paudējs. Šis večuks ar labvēlīgu ārieni, stingru raksturu un lielisku daiļrunību spēja ne tikai piesaistīt mūsu uzmanību pasniedzamajam priekšmetam, bet pat vienkārši aizrāva. Vēl tagad es ar sirsnību atceros sirmo skolotāju, kas ar savu kvēlo runu bieži piespieda mūs aizmirst tagadni un dzīvot pagātnes izcilo notikumu brīnišķīgajā pasaulē. Sausas vēsturiskās atmiņas viņš prata pārvērst dzīvā, aizraujošā īstenībā. Nereti izklāstītā sajūsmināti un līdz asarām aizkustināti mēs bieži sēdējām viņa stundās.

Mums bija it sevišķi liela laime, kad skolotājs viegli saprotamā formā, pamatojoties uz tagadni, spēja izskaidrot pagātni un, izmantojot pagātnes mācības, prata izdarīt secinājumus tagadnei. Vairāk nekā jebkurš cits pasniedzējs, viņš prata iedziļināties mūsdienu asajās problēmās, kas jau tad satrauca mūsu esamību. Mūsu maziņais nacionālais fanātisms viņam bija kā līdzeklis audzināšanā. Arvien biežāk apelējot pie mūsu nacionā­lajām godajūtām, viņš mūs pacēla tādā augstumā, ko nebūtu panācis ar nekādiem, citiem līdzekļiem.

Šis skolotājs prata vēsturi padarīt par manu pašu mīļāko priekšmetu. Pret savu personisko gribu viņš jau toreiz mani padarīja par jauno revolucionāru.

Patiešām, kas tā laika apstākļos varētu studēt vēsturi pie tāda skolotāja, nekļūdams tajā pat laikā par tās valsts ienaidnieku, ar kuras dinastijas starpniecību tik liktenīgi ietekmēja nāciju?

Kurš varētu tā laika apstākļos saglabāt uzticību dinastijai, kas tik kaunpilnā veidā un tik savtīgi gan pagātnē, gan tagadnē ir nodevusi vi­sas vācu tautas kardinālās intereses.

Vai tad mums toreiz, pavisam jauniem zēniem, nebija pilnīgi skaidrs, ka austriešu valsts nekādu mīlestību pret vāciešiem neizjūt un izjust to vispār arī nevar. Habsburgu dinastijas vēstures iepazīšanu neapšaubāmi papildināja mūsu pašu ikdienas pieredze. No ziemeļiem līdz dienvidiem "mūsu tautības ķermeni saēda" svešnacionālā inde; pat Vīne mūsu acīs arvien vairāk pārvērtās par nevācisku pilsētu. Dinastija koķetēja ar čehiem jebkurā izdevīgā un neizdevīgā gadījumā. Pati Dieva roka, vēsturiskā Nemezīda gribēja, lai Austrijas vāciešu nāvīgākais ienaidnieks erchercogs Francis Ferdinands tiktu nogalināts ar tām pašām lodēm, kuras viņš pats palīdzēja atliet. Lūk, viņš tad arī bija galvenais aizbildnis Austrijas slāvisma politikā!

Neaptverama bija tā nasta, kas tika uzlikta uz vāciešu pleciem. Nedzir­dēti lieli bija gan asins upuri, gan arī nodevas, ko viņi maksāja. Bet kas nebija gluži akls, varēja to redzēt un saprast, ka tas viss ir veltīgi. Mums vissāpīgāk bija noraudzīties, ka visu šo sistēmu morāli piesedza savienība ar Vāciju. Ar to it kā tika sankcionēta vāciskā pamata pakāpeniskas iznī­dēšanas politika vecās Habsburgu monarhijas iekārtā. Likās, ka to it kā sankcionē pati Vācija. Ar patiesu habsburdzisku liekulību visur tika radīts iespaids, ka Austrija vēl arvien ir vācu valsts. Šī liekulība tikai palielināja masu naidu pret dinastiju un izsauca tiešu sašutumu un nicinājumu.

Tie, kas sevi Vācijas impērijā uzskatīja par vienīgajiem "izredzēta­jiem", neko no tā nemanīja. It kā akli kļuvuši, viņi visu laiku atbalstīja savienību ar līķi, bet līķa sadalīšanos paziņoja par "jaunas dzīves rītausmu".