Mana Cīņa

Šai jaunās impērijas un austriešu valsts nelaimīgajā savienībā bija paslēpies nākamā pasaules kara un nākamā kraha spokveidīgs dzimum­aizmetnis.

Vēlāk es ne vienreiz vien pakavēšos pie šīs problēmas. Šajā gadījumā pietiekami jāpasvītro fakts, ka būtībā jau agrā jaunībā es nonācu pie secinājuma, no kura vēlāk man neiznāca atteikties nekad. Tieši otrādi. Tas nostiprinājās un es nonācu pie secinājuma, ka vācu tautiskuma nostiprināšana nosaka Austrijas iznīcināšanu; ka nacionālās jūtas nav identiskas ar dinastisko patriotismu; ka Habsburgu dinastija bija vācu tautas nelaime.

Es jau toreiz izdarīju visus nepieciešamos secinājumus par to, ko es sapratu: karsta mīlestība pret manu vācu-austriešu dzimteni, dziļš naids pret Austrijas valsti!

* * *

Skolā iemantotā mīlestība pret vēsturisko domāšanu mani neatstāja visā tālākajā dzīvē. Vēstures studēšana manā dzīvē kļuva par mūsdienu vēsturisko notikumu, t.i., politikas izpratnes neizsmeļamu avotu. Es neizvirzu sev uzdevumu "mācīties" mūsdienas, - lai tās māca mani.

Agri es kļuvu par "revolucionāru" politikā, bet tikpat agri kļuvu arī par revolucionāru mākslā.

Augšaustrijas galvaspilsētā toreiz bija nepavisam slikts teātris. Tur spēlēja gandrīz visi. 12 gadu vecumā es pirmoreiz redzēju "Vilhelmu Tellu". Pēc nedaudziem mēnešiem es iepazinos ar pirmo operu savā dzīvē — "Loengrīnu". Es biju aizrauts līdz sirds dziļumiem. Manam jaunības entuziasmam nebija robežu. Šie mākslas darbi mani turpina valdzināt visu dzīvi, es vēl tagad izjūtu kā sevišķu laimi to, ka izrādes provinciālā pieticība toreiz man deva iespēju turpmākajās teātru ap­meklēšanas reizēs vienmēr atrast ko jaunu un cēlu.

Tas viss nostiprināja manī dziļu riebumu pret to specialitāti, kuru man bija izvēlējies tēvs. Arvien vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka valsts ierēdņa statusā es nekad nebūšu laimīgs. Mans lēmums kļūt par gleznotāju vēl vairāk nostiprinājās pēc tam, kad reālskolā mani dotumi zīmēšanā tika atzīti.

Tagad ne draudi, ne lūgumi vairs nevarēja neko izmainīt.

Es gribēju kļūt par mākslinieku, un nebija pasaulē tāda spēka, kas varētu piespiest mani kļūt par ierēdni.

Ļoti raksturīgi ir arī tas, ka ar laiku manī radās interese par celtniecības mākslu.

Tajā laikā es to uzskatīju kā pašu par sevi saprotamu papildinājumu maniem zīmēšanas dotumiem un priecājos, ka manas mākslinieka talanta robežas paplašinās.

To, ka viss nākotnē izveidosies pavisam citādāk, es, protams, nepa­redzēju.

* * *

Drīz izrādījās, ka jautājums par manu profesiju atrisināsies ātrāk, nekā to varēja gaidīt.

Man bija tikai 13 gadu, kad es negaidīti pazaudēju tēvu. Šis samērā stiprais cilvēks nomira no sirdstriekas. Nāve bija pēkšņa un bez sāpēm. Tā mūsos visos radīja dziļas bēdas. Tādējādi neattaisnojās viņa sapnis palīdzēt man atrast pareizo ceļu un izbēgt no tām ciešanām, ko piedzīvoja viņš pats. Taču tēvs, nemaz neapzinādamies, ielika pamatu tai nākotnei, par kuru viņam un arī man toreiz nebija nekādu priekšnojautu.

Arī tuvākajā laikā it kā nekas nemainījās. Māte atbilstoši tēva novēlējumam turpināja mani izglītot valsts ierēdņa karjerai. Es, neskatoties ne uz ko, stingri biju apņēmies par ierēdni nekļūt. Tā kā vidusskolā pasniegtie priekšmeti attālināja no mana ideāla, es kļuvu vienaldzīgāks pret tiem. Pilnīgi negaidīti man palīdzēja slimība. Dažu nedēļu laikā tā atrisināja jautājumu par manu nākotni, kā arī strīdu starp mani un tēva mājām. Smags plaušu iekaisums piespieda ārstu kategoriski prasīt, lai pēc atveseļošanās jebkuros apstākļos man neļautu strādāt kancelejās. Arī reālskolas apmeklēšanu nācās pārtraukt vienu gadu. Tas, par ko es sapņoju un cīnījos, tagad tika panākts ar vienu "sitienu". Manas slimības dēļ māte beidzot piekrita manai pārejai no reālskolas uz zīmēšanas skolu.

Tās bija laimīgas dienas, kuras man šķita kā tiešs sapņa piepildījums. Taču tas viss par sapni arī palika. Pēc diviem gadiem nomira mana māte, un tas pielika punktu visiem šiem skaistajiem sapņiem.

Māte nomira pēc ilgas un smagas slimības, kas jau pašā sākumā neatstāja cerības uz izveseļošanos. Neskatoties uz to, šis trieciens pārsteidza mani šausmīgi. Tēvu es cienīju, bet māti arī mīlēju. Smagā īstenība un trūkums piespieda mani tagad ātri pieņemt lēmumu. Nelielie līdzekļi, kas palika pēc tēva nāves, mātes slimības laikā tika ātri iztērēti. Bāreņu pensija, kas man pienācās, bija pilnīgi nepietiekama izdzīvošanai. Man pašam tagad vajadzēja gādāt par iztiku.

Ar mantu lādīti rokās un nelokāmu gribu es aizbraucu uz Vīni. To, kas piecdesmit gadus atpakaļ izdevās manam tēvam, es cerēju no likteņa atkarot sev. Arī es gribēju kļūt "par kaut ko", bet, protams, nekādā gadījumā par ierēdni.

2. nodaļa: Studiju un ciešanu gadi Vīnē

Jautājums par manu likteni bija atrisināts jau tajā laikā, kad nomira mana māte.