Mana Cīņa

Tas viss sagādāja bezgalīgas ciešanas. Skaidri sapratu, ka ar šī ģeniālā trika palīdzību ebreji grib novērst uzmanību no sevis uz citiem. Kamēr Bavārija un Prūsija strīdējās, ebreji tām deguna priekšā kārtoja savus darījumus. Kamēr Bavārija lamāja Prūsiju, ebreji organizēja revolūciju un deva vienādu triecienu gan Prūsijai, gan Bavārijai.

Bija neciešami vērot savstarpējos vāciešu ķīviņus, tādēļ priecīgs atkal devos uz fronti. Tūlīt pēc ierašanās Minhenē, pieteicos no jauna.

1917. gada marta sākumā biju atkal frontē, savā pulkā.

* * *

1917. gada beigās mans noskaņojums uzlabojās, varēja domāt, ka armija ir pārvarējusi agrāko nomāktību. Pēc Krievijas sabrukuma armija atguva cerības un drosmi. Nostiprinājās pārliecība, ka karš tomēr beigsies ar Vācijas uzvaru. Atkal bija dzirdamas dziesmas, bija mazāk pesimistu. Armija atkal ticēja tēvzemes nākotnei.

Sevišķi brīnumaina ietekme bija Itālijas sabrukumam 1917. gadā. Uzvarā pār Itālijas karaspēku tika saskatīts pierādījums, ka atkal spējam pārraut ne tikai krievu fronti vien. Miljoniem kareivju sirdīs ieplūda mierīga ticība savai lietai; cilvēki brīvi uzelpoja un ar cerībām sāka gaidīt 1918. gada pavasara kaujas. Pretinieka rindās bija vērojama nomāktība. Ziema pagāja mierīgāk kā parasti. Iestājās klusums pirms vētras.

Un tieši tad, kad aktīvi notika pēdējā gatavošanās izšķirošajām cīņām, kad uz rietumu fronti devās bezgalīgi gari vilcieni ar cilvēkiem un munīciju, kad karaspēkam bija pēdējās mācības pirms uzbrukuma, Vācijā pirmo reizi visa kara laikā notika vēl nedzirdēta nelietība.

Vācijai nevajagot uzvarēt! Pēdējā brīdī, kad vācu karogi jau devās pretī uzvarai, dzimtenes ienaidnieki ķērās pie tāda līdzekļa, kuram jau iedīglī vajadzēja noslāpēt pavasara uzbrukumu un uzvaru padarīt neiespējamu.

Uzņēmumos, kas ražoja munīciju frontei, tika organizēts streiks.

Ja šis streiks izdosies, vācu frontei ir jāsabrūk un piepildīsies laikraksta "Vorwärts" vēlēšanās: šoreiz uzvara ir garām vācu karogiem. Armija paliks bez munīcijas un dažu nedēļu laikā tiks pārrauta. Tā tiks izjaukts mūsu uzbrukums, Antante būs glābta un par Vācijas vienīgo saimnieku kļūs starptautiskais kapitāls; marksistiskā tautas apmānīšana būs sasniegusi savu iekšējo mērķi.

Mērķis bija nacionālās ekonomikas sagraušana un starptautiskā kapitāla kundzības radīšana. Un tādēļ, ka vieni bija pārāk dumji un lētticīgi, bet otri — ārkārtīgi gļēvi, šis mērķis, diemžēl ir sasniegts.

Tiesa, streikam munīcijas rūpnīcās nebija pilnīgu panākumu tajā nozīmē, ka fronti neizdevās salauzt, to izmērdējot. Streiks ātri beidzās un armijai munīcijas nepietrūka. Streika organizētāju plāns — ar vienu sitienu iznīcināt mūsu armiju — neizdevās. Taču streika nodarītais morālais kaitējums bija daudz lielāks.

Pirmkārt, par ko gan cīnījās mūsu armija, ja Dzimtene nemaz negrib uzvaru? Kādēļ tiek nesti šie bezgalīgie upuri, kādēļ šīs ciešanas? Kareivim jācīnās par uzvaru, bet Dzimtene pret to rīko streiku!

Otrkārt, kā šis streiks ietekmēja ienaidnieku?

1917. - 1918. gada ziemā virs sabiedrotajiem pirmo reizi sabiezēja tumši mākoņi. Jau četrus gadus valstis kopīgiem spēkiem bija saspringti cīnījušās pret vācu spēkavīru, bet veltīgi. Visus četrus gadus tas varēja tikai aizstāvēties, jo galvenie spēki bija koncentrēti austrumos un dienvidos. Tagad spēkavīram no aizmugures nekas nedraudēja. Bija aiztecējušas asinsupes, pirms vāciešiem izdevās vienu no pretiniekiem galīgi sakaut. Tagad zobenu varēja vērst uz rietumiem; ja ienaidnieks nevarēja pārraut aizsardzību, tad tagad paši varam pāriet uzbrukumā.

Pretinieks baidījās no uzbrukuma un šaubījās par uzvaru.

Londonā un Parīzē notika viena apspriede pēc otras. Pat ienaidnieka propagandai sākās grūti laiki. Vairs nebija tik viegli pierādīt, ka vāciešiem nav nekādu izredžu uzvarēt.

Tāds pats noskaņojums bija ari sabiedroto frontē, kur valdīja snaudulīgs klusums. Šo kungu nekaunība pēkšņi bija pazudusi. Viņiem sāka palikt neomulīgi. Mainījās attieksme pret vācu kareivi. Līdz šim uz mūsu kareivi raudzījās kā uz vientiesi, kurš noteikti tiks uzvarēts. Tagad viņu priekša stāvēja Krievijas uzvarētāji. Tikai trūkums spieda līdz šim aprobežoties ar uzbrukumiem austrumu frontē. Pretiniekam likās, ka tā ir bijusi ģeniāla taktika. Trīs gadus vācieši nepārtraukti uzbruka Krievijas frontē — sākumā bez īpašiem panākumiem. Visi jau sāka smieties par darbības bezmērķīgumu. Likās, ka krievu milzim jāuzvar jau milzīgā skaitliskā pārspēka dēļ vien. Šķita, ka Vācija kaujās ar Krieviju noteikti noasiņos. Sākumā notikumu gaita ari it kā apstiprināja cerības.

1914. gada septembrī pēc Tannenbergas kaujas uz Vāciju sāka plūst pirmās bezgalīgās krievu karagūstekņu straumes.

No tā laika straume neapstājās. Visu laiku gan vilcienos, gan pa šosejām plūda krievu karagūstekņi. Taču katras iznīcinātas un sakauta armijas vietā nāca cita. Milzīgā valsts šķita neizsmeļama, tā deva cara aizvien jaunus kareivjus un karam - jaunus upurus. Cik ilgi Vācija spēs izturēt sacensību? Vai nepienāks diena, kad Vācija, neraugoties uz tikko