Mana Cīņa

Nezinu, vai izdevās mans aprēķins, bet pagaidām es panācu tikai redzamus mīnusus skolā. Es mācījos tikai tamdēļ, ka man patika, un to, kas, pēc maniem uzskatiem, noderēs gleznotāja karjerai. No tā, kas šajā sakarā man likās nelietderīgs vai mani nesaistīja, es sāku pilnīgi atklāti izvairīties. Manas atzīmes šajā periodā bija pilnīgi pretrunīgas: es saņēmu gan "labi" vai "teicami", gan ari "apmierinoši" vai "slikti". Vislabprātāk es apguvu ģeogrāfiju un vēsturi. Tie bija divi mani mīļākie priekšmeti, kuros es biju pirmais skolnieks klasē.

Kad es tagad pēc daudziem gadiem paraugos atpakaļ uz to laiku, tad manā dzīvē pilnīgi skaidri ir saskatāmi divi ļoti svarīgi momenti:

Pirmais: es kļuvu par nacionālistu.

Otrais: es iemācījos mācīties un saprast vēsturi.

Vecā Austrija bija "nacionalitāšu valsts".

Vācietis, kas dzīvo Vācijas impērijā, pēc savas būtības nevar, vismaz toreiz nevarēja, apjēgt, kāda nozīme ir šim faktam to cilvēku dzīvē, kas dzīvo tādā nacionalitāšu valstī. Varonīgo armiju uzvaru troksnī franču-prūšu karā vācieši pakāpeniski sāka novērsties no tiem vāciešiem, kas dzīvoja Vācijas robežas otrajā pusē. Daļa vāciešu pat pārstāja viņus saprast. Arvien vairāk tika sajaukti Austrijas vācieši - grimstošā monarhija - ar "saknēs" veselīgo tautu.

Cilvēki nesaprata, ka, ja Austrijas vācieši nebūtu tīrasinīgi, tad viņiem nekad nebūtu pieticis spēka, lai atstātu neizdzēšamas pēdas 52 miljonu valsts dzīvē. Starp citu, Austrijas vācieši to izdarīja tādā mērā, ka Vācijā varēja rasties pat kļūdains uzskats, it kā Austrija ir vāciešu valsts. Vai nu tā ir pilnīgi nebijusi alošanās, vai spīdoša liecība par labu 10 miljoniem Austrijas vāciešu. Tikai ļoti nedaudziem vāciešiem ir skaidrs priekšstats par to saspringto cīņu, kuru izcīnīja Austrija sakarā ar vācu valodu, vācu skolu un vācu kultūru. Tikai tagad, kad tādi paši bēdīgi apstākļi ir miljoniem Vācijas vāciešu, kam jāpārcieš svešzemju jūgs un, dedzīgi sapņojot par apvienošanos ar savu Dzimteni, jāpanāk vismaz savas svētās tiesības runāt dzimtajā valodā, vācu iedzīvotāju plašās aprindas sāka saprast, ko nozīmē cīnīties par savu tautību. Tagad daudzi sapratīs, kādu lielu lomu spēlēja Austrijas vācieši, kas, būdami atstāti vienatnē vairākus gadsimtus, prata nosargāt vācu tautas austrumu robežu, prata ilgā un nogurdinošā cīņā aizsargāt "vācu valodas robežu" tādā laikā, kad Vācijas impērija ļoti interesējās par kolonijām, bet maz uzmanības veltīja "savai miesai un asinīm" pati savās robežās.

Kā vienmēr un visur jebkurā cīņā, tā arī cīņā par dzimto valodu pašā vecajā Austrijā bija trīs iedzīvotāju slāņi: cīnītāji, vienaldzīgie un nodevēji. Jau skolas solā bija samanāma šī diferenciācija. Cīņā par dzimto valodu raksturīgs ir tas, ka kaislības paradās tieši skolas solā, kur aug nākamā paaudze. Ap bērna dvēseli notiek šī cīņa, un bērnam tiek veltīts pirmais uzsaukums šai strīdā: "Vācu puišeli, neaizmirsti, ka tu esi vācietis, bet, meitēn, atceries, ka tev jākļūst par vācu māti!"

Tā arī man bija laime samērā īsā laikā, agrā jaunībā piedalīties na­cionālajā cīņā, kas izvērsās vecajā Austrijā. Mēs savācām naudas fon­dus, mēs izrotājām savas drēbes ar vizbulītēm un melni-sarkan-zeltītām lentītēm, mēs kopā dziedājām Austrijas himnas vietā "Deutschland uber alles". Tas viss bija, neskatoties uz aizliegumiem. Mūsu jaunatnei politiskās cīņas skola bija jau tādā vecumā, kad jaunie cilvēki, kas veidoja nacionālo valsti, vēl nedomāja piedalīties cīņā, bet no nacionālās kultūras dārgumiem izmantoja tikai dzimto valodu. Tas, ka es tikai tajā laikā pārstāju būt vienaldzīgais, ir pats par sevi saprotams. Visīsākajā laikā es pārvērtos par fanātisku "deutch-national", kas toreiz, protams, nebija identisks tam, ko tagad ietver šis partijiskais jēdziens.

Es attīstījos šajā virzienā tik ātri, ka jau 15 gadu vecumā man bija pilnīgi skaidrs priekšstats par atšķirību starp fanātisko "patriotismu" un tautas "nacionālismu". Es jau toreiz iestājos par pēdējo.

Tiem, kas kaut cik nopietni neiedziļinājās Habsburgu monarhijas iekšējo attiecību finesēs, tās varēja būt nesaprotamas. Tikai vēstures pasniegšana vien skolā toreizējos apstākļos austriešu valstī neizbēgami varēja radīt tādu attīstības neizpratni. Šīs valsts likteņi bija tik cieši saistīti ar vācu tautas dzīvi un izaugsmi, ka sadalīt vēsturi vāciešu un austriešu vēsturē likās pilnīgi neiespējami. Kad Vācija sāka sadalīties divās valstīs, pati šī sadalīšanās arī pārvērtās par vācu vēsturi.