Mana Cīņa

It īpaši man tas jāuzsver attiecībā uz toreizējās Vācijas sociālistiskās partijas galveno pārstāvi Nirnbergā Jūliusu Štreiheru. Vācijas nacionālistiskās strādnieku partijas mērķi, no vienas puses, un Vācijas sociālistiskās partijas mērķi, no otras puses, bija vienādi. Tomēr abas partijas tika izveidotas pilnīgi neatkarīgi viena no otras. Vācijas sociālistiskās partijas galvenais vadonis toreiz, kā jau teicu, bija Jūliuss Štreihers no Nirnbergas. Sākumā viņš ticēja savas radītās kustības nākotnei un misijai. Taču tiklīdz viņš ieraudzīja, ka mūsu Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija ir spēcīgāka un straujāk attīstās, viņš izformēja savu partiju un uzaicināja visus savus piekritējus stāties mūsu partijas rindās un kopā ar to turpināt cīņu par kopīgiem mērķiem. Tādus lēmumus nav viegli pieņemt. Tāpēc Štreihers ir pelnījis jo lielu atzinību.

No šīs kustības nepalika nekādas drumslas. Cilvēki patiešām godīgi gribēja apvienot spēkus, un tāpēc viņi uzreiz atrada pareizo ceļu uz apvienošanos. Tas, ko tagad ir pieņemts saukt par "patriotiskās nometnes šķelšanos", notika augstāk minētā otrā faktora ietekmē: tieši tajā brīdī, kad Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija nostājās uz neapšaubāmu panākumu ceļa, atradās godkārīgi cilvēki, kas uzskatīja, ka viņiem ir tiesības konkurēt ar to. Agrāk tiem nebija nekādu savu ideju un mērķu; tagad viņi to visu "aizguva" no mums.

Pēkšņi sāka rasties "jaunas" programmas, kas īstenībā bija visā pilnībā norakstītas no mūsu programmām. Tikpat pēkšņi tika formulētas "jaunas" idejas, kas visā pilnībā bija aizgūtas no mums. Pēkšņi radās "jauni" mērķi, par kuriem mēs jau bijām cīnījušies vairākus gadus. Pēkšņi atklājās "jauni" ceļi, pa kuriem mūsu partija gāja jau sen. Tika laisti darbā visdažādākie sofismi, lai tikai "pierādītu", kāpēc šiem cilvēkiem jādibina savas paralēlas partijas līdzās jau sen pastāvošajai Vācijas nacionālsociālistiskajai strādnieku partijai. Bet, jo "cildenākus" motīvus minēja šie kungi, jo melīgākas bija viņu frāzes.

Patiesībā izšķirošā loma te bija tikai un vienīgi iniciatoru personīgajai godkārei, viņu centieniem uzņemties lomu, kuras veikšanai viņiem nebija nekādu dotību un spēju. Šiem politiskajiem liliputiem patiešām nebija nekādu spēju, izņemot vienu, proti, lielu dūšu, kad vajag nozagt svešu ideju. Dzīvē tādu drosmi parasti raksturo ar vienu vārdu - zagšana.

Jebkuru mūsu ideju šie politiskie kleptomāni īsā laikā piesavinājās un izmantoja savu darījumu interesēs. Šie paši kungi vēl visos stūros raudāja par "patriotiskās nometnes šķelšanos" un brēca pēc vienotības. Acīmredzot viņi cerēja, ka mums šī brēka apniks un mēs papildus nozagtajām idejām atdosim viņu rokās vēl arī attiecīgās organizācijas.

Taču visus apmuļķot šiem kungiem, protams, neizdevās. Kad viņi sāka pārliecināties, ka negodīgā spēle nedod gaidītos rezultātus un pašu bodīte neuzplaukst, tad šie kungi kļuva pielaidīgāki un bija laimīgi, ja izdevās atrast patvērumu kādā tā sauktajā partiju blokā.

Visas tādas partijas un grupiņas, kas neprata patstāvīgi pastāvēt, parasti sāka apvienoties cita ar citu bloka formā. Šie kungi bija pārliecināti, ka, ja saliks kopā astoņus klibos, noteikti iznāks viens gladiators.

Jautājums par tā dēvētajiem blokiem mums vienmēr jāapskata no taktikas viedokļa. Taču bez tam nedrīkstam izlaist no redzesloka arī šādu principiālu apsvērumu.

Bloku izveidošana nekad nepadara stipras vājās partijas, toties visai bieži novājina stiprāko partneri. Gluži aplams ir uzskats, ka visvisādu vāju grupu apvienošana var radīt lielu spēku. Tā ir aplamība kaut vai tāpēc, ka pieredze jau ir pierādījusi: "vairākums", lai ari kādā formā tas organizējies, vienmēr ir tikai gļēvulības un muļķības pārstāvniecība. Daudzgalvainā vadība, kas tiek izveidota dažādu grupu blokā, neizbēgami ieturēs muļķīgu un gļēvu līniju. Un tas vēl nav viss. Bez tam grupu bloks slāpē spēku brīvu sacensību un tādējādi kavē vislabāko elementu atlasi. Tas savukārt tikai aizkavē veselīgāko un spēcīgāko organizāciju pilnīgu uzvaru.

No visa teiktā izriet, ka tādas apvienības tikai kaitē dabiskajai attīstības gaitai. Visādā ziņā tamlīdzīgas "apvienības" daudz biežāk traucē nekā sekmē problēmu atrisināšanu.

Saprotams, ka dažreiz mēdz būt tādi apstākļi, kad taktisku apsvērumu dēļ kustības vadītāji, kuri pārredz visu ceļu un spēj uzminēt nākotni, tomēr uzskata par nepieciešamu uz ļoti īsu laiku noslēgt zināmu vienošanos ar līdzīgām grupām un kopīgi ar tām spert vienu vai otru soli. Bet, ja kustība negrib pati atteikties no savas diženās atbrīvotājas misijas, tā nekādā ziņā nedrīkst tādā blokā palikt uz visiem laikiem. Ja kustība ilgi aizkavētos tādā posmā, tā nenovēršami sapītos šajā blokā un līdz ar to zaudētu iespējas (arī tiesības) līdz galam attīstīt savus spēkus, atklātā cīņā uzvarēt visus sāncenšus un kļūt par pilnīgu uzvarētāju.