Mana Cīņa

Otrdien, 1921. gada 1. februārī sāku neatlaidīgi prasīt, lai beidzot tiktu pieņemts lēmums. Man apsolīja, ka lēmumu pieņems trešdien. Pienāca trešdiena, prasīju atbildi, taču nekādas skaidrības joprojām nebija. Man paziņoja, ka bloks "cer" nākamās nedēļas trešdienā noteikti sarīkot šo manifestāciju.

Tas jau bija par daudz. Mana pacietība bija galā; nolēmu sarīkot šo manifestāciju, pamatojoties uz savu atbildību. Tās pašas trešdienas pēcpusdienā desmit minūšu laikā nodiktēju mašīnrakstītājai skrejlapu un lūdzu noīrēt telpu Kronēs cirkā nākamajā dienā, t.i., ceturtdien, 3. februārī.

Tajā laikā tas bija ļoti riskants solis. Nebija zināms, vai izdosies sapulcināt klausītājus, kas piepildītu šo milzīgo telpu. Bez tam pastāvēja lielas briesmas, ka atnāks sarkanie un izjauks sapulci.

Mūsu vienības vēl bija pārāk vājas, lai apsargātu tādas milzu telpas. Konkrēta rīcības plāna gadījumam, ja pretinieki mēģinās izjaukt sapulci, man arī vēl nebija. Toreiz vēl likās, ka izjaukt sapulci tādā milzīgā telpā ir daudz vieglāk nekā nelielā zālē. Taču pieredze rādīja, ka šajā ziņā biju maldījies. Patiesībā ir gluži otrādi. Lielā telpā ir daudz vieglāk tikt galā ar kārtības jaucējiem nekā pārpildītā mazākā zālē.

Skaidrs bija tikai viens: ja mēs piedzīvosim neveiksmi, mūs var atsviest atpakaļ uz ilgu laiku. Ja sarkanajiem vienu reizi izdotos izjaukt mūsu sapulci, tas ar vienu triecienu norautu mūsu oreolu un palielinātu pretiniekam sparu atkārtot tādus mēģinājumus katrā nākamā sapulcē. Tā tiktu sabotētas visas mūsu turpmākās sapulces un paietu varbūt vairāki mēneši, kamēr mēs atgūtos no trieciena.

Taču lēmums bija pieņemts. Atlika tikai rīkoties. Skrejlapu izplatī­šanai bija tikai viena diena laika. Bet no rīta, mums par apbēdinājumu, sāka līt. Bija pamats baidīties, ka daudzi labāk paliks mājās nekā lietū un sniegā dosies uz sapulci, kur vēl ir iespējams asiņains kautiņš.

Ceturtdienas rītā sāku nopietni bažīties, vai mums izdosies sapulcināt pietiekami daudz ļaužu, lai piepildītu milzīgo telpu. Ja tas neizdotos, pie visa vainīgs būtu pats un arī mans stāvoklis bloka priekšā būtu diezgan bēdīgs. Nolēmu tūdaļ izlaist vēl pālis skrejlapu. Bez kavēšanās nodiktēju tekstu, devu tās iespiest un sāku izplatīt. Skrejlapās, protams, bija uzaicinājums ierasties uz sapulci. Tad noīrēju divus kravas automobiļus, nodrapēju tos ar sarkanu drānu, iespraudu tajos vairākus partijas karogus un iesēdināju katrā mašīnā 15 - 20 biedrus. Viņi saņēma pavēli apbraukāt visas pilsētas ielas, visur izkaisīt skrejlapas un vispār propagandēt sapulci. Tas bija pirmais gadījums, kad Minhenes ielās parādījās kravas auto­mobiļi ar nemarksistiskas partijas karogiem. Pilsētas buržuāzija atplestām mutēm noraudzījās uz sarkanajām mašīnām ar mūsu karogiem. Strād­nieku kvartālos automobiļiem sekoja lāsti, strādnieki vicināja dūres un lamājās par jauno "provokāciju pret proletāriešiem". Līdz šim taču ne­viens nebija šaubījies par to, ka tiesības sasaukt plašas sapulces un braukāt kravas automobiļos ar karogiem ir tikai marksistiem.

Septiņos vakarā cirka telpa vēl nebija pilna. Ik pēc desmit minūtēm man pa tālruni ziņoja par stāvokli. Pats stipri nervozēju. Kad mēs rīkojām sapulces citās telpās, tad pulksten septiņos vai ceturksni pēc septiņiem zāle jau parasti bija pilna. Taču drīz stāvoklis sāka noskaidro­ties — vienkārši nebiju ņēmis vērā cirka telpas milzīgos izmērus. Iepriekšējās zālēs tūkstotis cilvēku jau bija daudz, turpretī Kronēs cirkā to pašu tūkstoti gandrīz nevarēja pamanīt. Pēc minūtēm divdesmit sāka pienākt labākas ziņas. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos man paziņoja, ka četras piektdaļas vietu aizņemtas, bet vēl lielas tautas masas drūzmējas pie biļešu kasēm. Tad devos uz turieni.

Piebraucu pie cirka bez divām minūtēm astoņos. Pie cirka vēl joprojām bija milzīgas ļaužu masas. Viena daļa bija tikai ziņkārīgie, bet otra — arī pretinieki, kuri uzskatīja par labāku gaidīt nolikumus ārpusē.

Kad iegāju zālē un ieraudzīju milzīgās tautas masas, man sirds nodrebēja priekā tāpat kā pirms gada mūsu pirmajā lielajā sapulcē Minhenes alus bāra zālē. To, cik panākumi bija lieli, īsti sapratu tikai tad, kad, izkļuvis cauri cilvēku pūlim, uzkāpu tribīnē un varēju labāk pārredzēt auditoriju. Zāle atgādināja milzu gliemežvāku, ko bija pārpildījuši tūkstošiem cilvēku. Arī cirka arēna bija klausītāju pilna. Bija pārdotas vairāk nekā 5600 biļešu. Pieskaitot klāt noteiktu skaitu bezdarbnieku, trūcīgo studentu un pašu apsardzi, klausītāju bija ne mazāk kā seši ar pusi tūkstoši cilvēku.

Mana referāta temats bija "Bojāeja vai gaiša nākotne". Kad paskatījos uz auditoriju, sirds nodrebēja pārliecībā: nevis bojāeja mūs gaida, bet gaiša nākotne!