Ja mēs neizveidotu tādu kaujiniecisku organizāciju, tad visi mēģinājumi iedzīvināt tautisko ideju būtu neveiksmīgi gan pagātnē, gan tagadnē, gan arī nākotnē. Tāpēc mūsu kustībai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uzskatīt, ka esam tautiskuma ideju nesēju priekšpulks, īsto ideju nesēji. Nacionālsociālistiskās kustības galvenās idejas ir tautiskuma idejas un otrādi, tautiskuma idejas tajā pašā laikā ir nacionālsociālisma idejas. Ja nacionālsociālisms vēlas uzvarēt, tam pilnīgi jānostājas uz šo pamata. Tātad nacionālsociālistiem ir pienākums un tiesības viskategoriskākā veidā aizstāvēt uzskatu, ka cīnīties par tautiskuma idejām var tikai Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas rindās. Jebkura cita politika būs tikai šarlatānisms.
Tagad, kad mūs apvaino tautiskuma ideju "monopolizēšanā", mēs atbildam: — Ne tikai monopolizējām, bet arī vieni paši tās īstenojām dzīvē!
Viss, ko līdz šim saprata ar tautiskuma idejām, bija tik vispārināts, ka ļoti mazā mērā ietekmēja mūsu tautas likteņus.
Mums šajā jautājumā nebija pilnīgas, viengabalainas patiesības; atsevišķas patiesības bija viena ar otru nesaistītas un bieži pretrunīgas. Ja arī starp atsevišķiem postulātiem pastāvēja kaut kāda sakarība, tad tā bija tik vāja, ka uz tās pamata veidot jebkuru kustību bija vienkārši neiespējami.
To izdarīt varēja tikai mūsu nacionālsociālistiskā kustība.
* * *
Ja tagad visneiespējamākās savienības un savienībiņas, grupas un grupiņas, ja vēlaties arī "lielās partijas" — visi kliedz cits caur citu par savu "tautiskumu", tad tas jau vien liecina par nacionālsociālistiskās kustības darba panākumiem. Bez mūsu darba visām šīm organizācijām nebūtu pat ienācis prātā lietot šo vārdu. Šis vārds viņiem neko nenozīmētu. It īpaši runājot par minēto grupu un grupiņu vadītājiem, var nešauboties teikt, ka viņiem nebija nekāda sakara ar šo jēdzienu. Bija nepieciešams vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas milzīgs darbs, lai ļaudis vispār saprastu, kāds dziļš saturs ir ietverts šajā jēdzienā.
Tikai slavenā un sekmīgā mūsu partijas darbība parādīja minētās idejas milzīgo spēku un atmodināja citas grupas, lai ar tādu konkurenci veicinātu vismaz vārdos iegaumēt šo saukli.
Visas šīs partijas no seniem laikiem bija pieradušas mainīt savus saukļus, vadoties no šaura vēlēšanu spekulācijas viedokļa. Tāpēc nav nekāda brīnuma, ka šīs partijas tagad piesavinās tautiskos saukļus, tā cenšoties kaut nedaudz atslābināt nacionālsociālistiskās kustības pievilcību. Tikai uztraukums par savām organizācijām un bailes no mūsu augošā spēka, mūsu kustības universālās nozīmes tagad piespiež šos kungus lietot jēdzienu, kuru astoņus gadus atpakaļ tie vispār nezināja, par kuru septiņus gadus atpakaļ smējās, sešus gadus atpakaļ to paziņoja par aplamību, piecus gadus atpakaļ uzsāka ar to cīņu, četrus gadus atpakaļ to sagaidīja ar naidu, trīs gadus atpakaļ vajāja, bet divus gadus atpakaļ to anektēja sev un tagad izmanto, lai ar tā palīdzību kontrabandas ceļā nosargātu savus vecos krāmus.
Mums vēlreiz un vēlreiz jākonstatē fakts, ka visām šīm partijām nav ne mazākās sajēgas par to, ko tad īsti vajag vācu tautai. Vislabāk to parāda vieglprātība ar kādu pa labi un pa kreisi tiek bārstīts vārds "tautisks".
Uz katra soļa jūs satiksiet cilvēkus, kas, ģērbušies "tautiskā" togā, izplata visfantastiskākos un visdumjākos plānus. Ja arī viņiem laimējas atrast kaut kādu idejiņu, tad izrādās, ka tā pilnīgā izolētībā nevar kalpot par pamatu kaut cik nopietnai un lielai kustībai. Šie "draugi", kas cenšas sabrūvēt programmas, — bieži tās ņemot no grāmatām, bieži izdomājot savā galvā — ir bīstamāki nekā tautiskuma idejas atklātie ienaidnieki. Labākā gadījumā viņi ir nesekmīgi teorētiķi. Lielākoties mūsu priekšā uzstājas kaitīgākās pļāpas, maskējot "senģermāņu" uzpūtību ar savu tukšumu un nederīgumu. Pretstatā visiem šiem nejēdzīgajiem mēģinājumiem jāatceras tas laiks, kad jaunajai nacionālsociālistiskajai kustībai nācās spert tikai savus pirmos soļus.
6. nodaļa: Dzīvā vārda nozīme
Nebija vēl zuduši iespaidi par pirmo lielo sapulci 1920. gada 24. februārī Minhenes Ķeizariskā alus bāra lielajā zālē, kad jau sākām gatavoties nākamajai plašajai sapulcei. Senāk mūsējie uzskatīja, ka ir grūti tādā pilsētā kā Minhene sarīkot reizi vai divas reizes mēnesī pat nelielu sapulci. Tagad bijām pārliecināti, ka ir pilnīgi iespējams sarīkot lielu tautas masu sapulci ik nedēļu. Tomēr nemitīgi nedeva mieru viena doma: vai sanāks klausītāji un vai viņi gribēs mūs uzklausīt? Lai gan par sevi varu teikt, ka tajā laikā jau pilnīgi ticēju: ja tauta sapulcēsies, mums izdosies to pārliecināt.