Mana Cīņa

Nedrīkst diskutēt par to, kas ir negrozāms. Tiklīdz atzīsim, ka kaut vai viena no tēzēm nav dogma un var tikt pārskatīta, tas nenovēršami novedīs pie bezgalīgām debatēm un vispārējas nekārtības. Labākais formulējums uzreiz netiks atrasts, bet iepriekšējais liksies ne tikai sliktāks, bet jau ari nepareizs. Tādos gadījumos vienmēr nepieciešams apsvērt, kas ir izdevīgāk — meklēt jaunu, vairāk piemērotu formulējumu, kurš, protams, izsauks neizbēgamu diskusiju, vai aprobežoties ar veco formulējumu, kas tomēr dod iespēju saglabāt mūsu rindu pilnīgu vienotību un nesatricināmību. To apdomājot, priekšroka tiešām ir dodama vecajam formulējumam. Formulējumus vienmēr var uzlabot līdz bezgalībai. Mēs saprotam, ka cilvēki skatās pietiekami virspusīgi; daudzi uzskatīs formulējumu uzlabošanu par mūsu kustības galveno uzdevumu. Tas tikai novestu pie cīņas gribas un enerģijas atslābināšanas. Jebkura aktivitāte tiktu novirzīta nepareizā virzienā un enerģija izšķiesta strīdos par programmas tēžu formulējumiem, bet nevis virzīta cīņā par jauniem piekritējiem.

Ja jaunā kustība pēc būtības ir pareiza, tad mazāk kaitīgi ir saglabāt esošo formulējumu saturu, bet nevis mākslīgi radīt diskusiju ar visām tās kaitīgajām sekām. Tas būtu tāpat, kā uzsākt pilnveidot kustības galveno likumu, kas līdz pat šim laikam tika uzskatīts par nesatricināmu. It sevišķi nepieļaujamas diskusijas ir laikā, kad kustībai vēl nākas cīnīties par uzvaru. Kā jūs varat iedvest cilvēkos aklu ticību kustības taisnībai, ja jūs paši sistemātiski labosiet kaut vai programmas satura ārējo formu un līdz ar to sēsiet neuzticību un nepārliecinātību?

Kustības jēgu vajag saskatīt tās dabiskajos mērķos, bet nevis tēžu formulējumos. Taču šie mērķi ir mūžīgi. Lai tos sasniegtu, sistemātiski jāizvairās no visa, kas ievieš šaubas un saskalda spēkus. Šajā sakarā mums daudz jāmācās no katoļu baznīcas. Tās mācība daudzējādā ziņā ir pretrunā ar precīzajām zinātnēm un jaunākajiem zinātnisko pētījumu rezultātiem. Taču katoļu baznīca tāpēc nesāks ne par mata tiesu mainīt savas mācības galveno jēgu.

Katoļu baznīca uzskata, ka tās mācības spēks ir uz visiem laikiem nosargāt dogmas, bez kurām nav iedomājama ticība, bet nevis šo mācību saskaņot ar visām izmaiņām atbilstoši zinātnisko pētījumu rezultātiem. Lūk, tāpēc katoļu baznīca arī tagad ir spēcīga kā nekad. Nevajag būt gaišreģim, lai paredzētu, ka mūsu straujajā gadsimtā katoļu baznīca arvien papildinās savu piekritēju skaitu, tikai sludinot vienu un to pašu mūžīgo patiesību.

Tam, kas nopietni vēlas mūsu pasaules uzskata uzvaru, jāsaprot, ka, pirmkārt, panākumu gūšanai, jāizveido cīņasspējīga un stipra organizācija, un, otrkārt, programmas pamatā jāliek dažas tēzes, kas ir nemainīgas. Programmā nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut formulējumu izmaiņas atbilstoši laikmeta prasībām. Forma, kas jau vienreiz ir atzīta par pareizu, ir konsekventi jāsaglabā līdz pat kustības uzvarai. Jebkuri mēģinājumi to darīt agrāk, izmainot vienu vai otru punktu programmā, novedīs pie kustības atslābināšanas un samazinās tās cīņasspēku. Teiksim, šodien izdarīsim vienu "labojumu", rīt—otru, bet parit — trešo, vēl jaunāku labojumu. Tikai dodiet ceļu tādiem labojumiem. To, ar ko tas sāksies, zinām, bet to, ar ko tas beigsies, pie kādiem nežēlīgiem strīdiem tas novedīs, nevar zināt neviens.

Jaunajai nacionālsociālistiskajai kustībai obligāti ir jāievēro šis secinājums. Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija, pieņemot divdesmit piecas tēzes, izstrādāja sev neapstrīdamu programmu. Veco un jauno partijas biedru uzdevums ir to īstenot, nežēlojot pat pēdējo asins lāsi, bet nevis kritiski pārstrādāt šīs programmas tēzes. Ja mēs tā nedarīsim, tad jebkura jaunu biedru grupa, kas iestājusies partijā ar tādām pat tiesībām kā mēs, izvirzīs uzdevumu vēl un vēlreiz pārstrādāt šo programmu. Taču pie kā tas novedīs? Tas novedīs pie iekšējo spēku veltīgas izšķiešanas tajā laikā, kad tie jāvelta jaunu kustības piekritēju vervēšanai. Milzīgas mūsu piekritēju masas kustību vērtē, vadoties no izklāstītās mācības, bet nevis burtiski no atsevišķām tēzēm.

No tādiem apsvērumiem vadījāmies, izvēloties jaunās kustības nosaukumu un izstrādājot programmu, kā arī izplatot mūsu idejas. Lai patiešām nodrošinātu tautisko ideju uzvaru, mums vajadzēja izveidot tautas partiju, t.i., partiju, kas savās rindās apvienotu ari darbaļaudis, bet ne tādu partiju, kas sastāvētu tikai no inteliģentiem cilvēkiem.