Mana Cīņa

Tas, ka šādā veidā nav iespējams izraisīt patiesu nacionālo entuziasmu, ir skaidrs pats par sevi. Šādi nostādīts audzināšanas darbs galīgi neļauj izvēlēties kaut ļoti nedaudzu, patiesi izcilu cilvēku vārdus no mūsu vēstures un padarīt tos par visas vācu tautas lepnumu, tādējādi izmantojot vienīgo iespēju, kā visu vācu tautu apvienot vienota ideāla pielūgsmei un radīt patiesi dziļu un noturīgu pacēlumu. Mēs nepratām patiesi izcilu cilvēku vārdus izvirzīt tautas uzmanības centrā un padarīt tos par mūslaiku varoņiem, nepratām koncentrēt uz tiem nācijas uzmanību un radīt noskaņojumu, kas apvienotu visu tautu. Mēs nespējām visās zinātņu jomās saskatīt tos cilvēkus, kuri patiešām ir cienīgi veidot mūsu slavu, un padarīt tos par paraugu, ar kuru lepojas visa nācija. Mēs palikām ikdienas līmenī. Acīmredzot šeit sava loma bija arī bailēm, ka mūs varētu uzskatīt par "šovinistiem", no kā pie mums baidījās visvairāk. Mēs apmierinājāmies ar šablonisku dinastijas patriotismu. Tas mums likās daudz "ērtāks" par skaļām un priekpilnām nacionālā lepnuma izpausmēm. Vidusmēra krietns dinastijas patriots vienmēr bija gatavs "kalpot", taču patiess nacionālais lepnums varētu pretendēt uz citu pakļaušanu sev. Un tas likās "bīstami". Monarhiskais patriots palika pie šabloniskas "kara veterānu" biedrību veidošanas. Diezin vai nacionālais lepnums aprobežotos tikai ar tādām nevainīgām spēlītēm. Tas līdzinās īstam šķirnes zirgam, kas ne jau katram ļauj noturēties seglos. Vai gan būtu jābrīnās, ka vecās Vācijas vadītājs uzskatīja par labāku nesaistīties ar tik bīstamām "lietām". Nevienam no viņiem pat prātā neienāca, ka strauji tuvojas tā diena, kad sāksies pasaules karš, kas lielgabalu dārdoņā un gāzu viļņos sarīkos īstu eksāmenu patiesam patriotismam un katra vācieša izturībai. Kad šis karš sākās, mēs pārliecinājāmies, cik drausmīgi atriebās tas, ka mums nebija īsti patriotiskas audzināšanas un līdz ar to arī patiesi dziļu nacionālo jūtu. Mirt par saviem karaliskajiem vadītājiem un imperatoru tautai nebija sevišķas patikas. To, ko īsti nozīmē "nācija", bijām dzirdējuši tikai pa ausu galam. Kad sākās revolūcija un monarhiskā patriotisma ideja apdzisa pati no sevis, vēstures mācīšanai patiešām vairs bija tikai blakusnozīme. Pašreizējai valstij nacionālā izaugsme nav vajadzīga. Tā vēlas tikai entuziasma pilnu attieksmi pret republikānisko režīmu. Bet tieši to tā nevar panākt. Tāpat kā dinastiskais patriotisms nevarēja būt īpaši noturīgs laikā, kad ļoti liela loma jau bija nacionalitāšu principam, arī republikāniskais patriotisms tagad negūs nopietnu atbalstu. Diezin vai varētu šaubīties, ka ar lozungu "par republiku" vācu tauta frontē vis necīnītos četrarpus gadus. Bet visneizturīgākie droši vien būtu paši šīs jaunās republikas iniciatori.

Ja mūsu tik izslavētā republika necerēti pastāv jau samērā ilgu laiku, tad par to ir jāpateicas apstāklim, ka jebkurā brīdī tā ir gatava pildīt ikvienu laupīšanas līgumu, maksājot prasīto, atdot jebkuru teritoriju, kuru kāds iekāros utt. Tāda vācu republika citām valstīm ir ļoti patīkama. Pretiniekam vienmēr ir ērtāk, ja viņam ir darīšana ar vājiem un paklausīgiem cilvēkiem. Šī pretinieka simpatizēšana republikāniskajai pārvaldes formai Vācijā ir visiznīcinošākais spriedums novembra republikai. Pretinieki mīl novembra republiku un nodrošina tās pastāvēšanu, jo zina, ka labāku palīgu vācu tautas paverdzināšanai tie neatradīs. Mūsu brīnišķīgā republika par savu pastāvēšanu var pateikties tikai šim apstāklim. Lūk, tāpēc tā itin viegli var iztikt bez jebkādas patiesi nacionālas audzināšanas. Tai pietiek, ja reiha karoga varoņi uzsauc "urā", lai gan, starp mums runājot, ja šiem varoņiem ar savu dzīvību vajadzētu aizstāvēt republikas karogu, tie visticamāk aizlaistos kā zaķi.

Mūsu tautiskajai valstij nāksies nopietni cīnīties par savu pastāvēšanu. Tā nevar cerēt uz Dauesa plānu; nekādi paraksti uz tādiem līgumiem to neaizstāvēs. Lai varētu nodrošināt mūsu valsts pastāvēšanu, mums būs vajadzīgs tieši tas, no kā tik viegli atsakās pašreizējā republika. Jo pilnīgāka būs jaunā valsts kā formas, tā arī satura ziņā, jo lielāku pretestību izrādīs pretinieks. Mūsu aizsardzība balstīsies ne tikai uz ieroču spēka, bet galvenokārt uz pašiem pilsoņiem. Šī aizsardzība būs nevis cietokšņu sistēma, bet gan tēvzemes mīlestības un nacionālā fanātisma apdvestu vīru un sievu dzīvā siena.

Tāpēc, treškārt, pārkārtojot audzināšanu uz zinātniskiem pamatiem, jāievēro šādi momenti.