Sevišķi nepieciešamas ir nopietnas izmaiņas mūsu pašreizējā vēstures mācīšanā. Diez vai kāda cita tauta pasaulē vēsturi mācās vairāk par mums — vāciešiem. Un diez vai atradīsies kāda cita tauta, kura šīs zināšanas izmantotu dzīvē sliktāk par mums. Ja ir pareizi, ka politika ir vēsture tās tapšanas procesā, tad visa mūsdienu politika pierāda, cik slikti pie mums tiek mācītas vēstures zinības. Būtu pilnīgi veltīgi vaimanāt par mūsu politikas nožēlojamajiem rezultātiem, ja mums trūktu apņēmības patiešām veikt nepieciešamos pasākumus, lai mainītu vēstures zinātņu mācīšanas veidu un tādējādi radītu pamatu labākai politiskai audzināšanai. 99 gadījumos no 100 mūsu vēstures zinātņu mācīšana nekur neder. Absolūti trūkst kopīgas līnijas. Atmiņā paliek daži dati, vārdi, kaut kas no hronoloģijas. Par vissvarīgāko, kam būtībā ir vislielākā nozīme, vēstures skolotājs nerunā vispār. Pirmām kārtām stipri jāsamazina vēstures mācīšanas programma. Smaguma centrs jānovirza uz to, lai atvieglotu attīstības pamatlīnijas vispārējo izpratni. Jo vairāk šajā ziņā mainīsim mācību programmu, jo cerīgāk varēsim gaidīt, ka ikviens skolēns tiešām apgūs nepieciešamo vielu un galarezultātā iegūs arī visa sabiedrība. Vēsture taču mums jāmācās ne tikai tāpēc, lai zinātu, kas agrāk noticis pasaulē, bet gan tāpēc, lai vēstures mācības cilvēki nākotnē prastu izmantot savas tautas labā. Tas ir jāizvirza par mērķi. Savukārt audzēkņa iepazīstināšana ar konkrēto faktu materiālu ir jāuzskata tikai par līdzekli.
Mums viss ir iznācis otrādi: līdzeklis ir kļuvis par mērķi, bet pats mērķis ir aizmirsts vispār. Un lai mums nesaka, ka pamatīgai vēstures apguvei visi šie atsevišķie dati, fakti un hronoloģija ir pilnīgi nepieciešami un it ka bez tiem cilvēki mācoties nevar izprast kopīgās attīstības likumsakarības. Nē, ar to lai nodarbojas speciālisti vēsturnieki. Vidusmēra cilvēks nav vēstures zinātņu profesors. Viņam vēsture ir nepieciešama tikai tik daudz, cik tas ir nepieciešams, lai izveidotu patstāvīgu viedokli par savas tautas politiskās dzīves jautājumiem. Ja kāds vēlas kļūt par vēstures profesoru, tad var sevi pilnīgi veltīt šai nodarbei. Tādam cilvēkam, protams, jāstudē visa šī zinātne un jāiedziļinās pat vissīkākajās sastāvdaļās. Arī viņam nepalīdzēs pašreizējais mācīšanas veids, jo tas ir pārāk plašs vienkāršam vidusmēra cilvēkam un reizēm pilnīgi nepietiekams mācītam speciālistam. Tāpēc viens no mūsu valsts svarīgākajiem uzdevumiem būs rūpēties, lai beidzot tiktu sarakstīts tāds vēstures kurss, kurā noteicoša vieta būtu ierādīta rasu problēmai.
* * *
Kopsavilkumā ir jāsaka: mūsu valsts ievērojami samazinās vispārējo skolas programmu, paturot tajā tikai pašu galveno un būtisko.. Vienlaikus tā nodrošinās iespēju iegūt patiešām pamatīgu speciālo izglītību visiem tiem, kas to vēlas. Pilnīgi pietiek, ja katrs pamatos iegūst tikai ļoti vispārīgu izglītību. Tajā jomā, kurā cilvēks izvēlēsies savu specialitāti, viņš varēs iegūt pamatīgu un detalizētu speciālo izglītību. Vispārizglītojošais minimums būs obligāts visiem, bet speciālā izglītība — katra atsevišķa cilvēka personīgā lieta.
Samazinādami mācību plānu, iegūsim daudz brīvu mācību stundu, un tās ir jāvelta fiziskām nodarbībām, rakstura, gribas un gribasspēka audzināšanai.
To, cik mūsu pašreizējā skolu mācību sistēma ir nepilnīga, lai cilvēkam dotu turpmākajā dzīvē nepieciešamās profesionālās zināšanas, vislabāk parāda jau tas fakts, ka uz vieniem un tiem pašiem amatiem pretendē cilvēki no trijām dažādām skolām. Izšķiroša nozīme ir tikai vispārizglītojošam minimumam, bet nevis mehāniskai speciālas skolu gudrības "iegūšanai". Tas, kam vajadzīgas patiešām speciālas zināšanas, kā jau minējām, tās nevar iegūt mūsu pašreizējo vidējo mācību iestāžu mācību plānu ietvaros.
Tādēļ mūsu valstij reiz par visām reizēm ir jādara gals šīm nepilnībām.
* * *
Otrkārt, mūsu valstī tiks izdarītas šādas izmaiņas.