Mana Cīņa

Viens no mūsu ģenerāļiem, kā zināms, mīlēja teikt: "Es rīkojos tikai tad, ja panākumi ir nodrošināti vismaz par 51 procentu". Pašam negribot, šis ģenerālis ir devis klasisku mūsu dziļās un nožēlojamās gļēvulības formulu. Šajā "51 procenta" slēpjas viss Vācijas sabrukuma traģisms. Cilvēki nesaprot, ka, pieprasot liktenim panākumu garantijas, jau iepriekš notiek atsacīšanās no pēdējām varonības paliekām, Varonība  ir, pilnīgi apzinoties draudošās briesmas, tomēr spert drosmīgu soli un varbūt glābt situāciju. Ja cilvēks ir slims ar vēži, viņam nevajag 51 procentu garantiju, lai izšķirtos par operāciju, jo bez operācijas viņam ir jāmirst tik un tā. Ja operācija paredz tikai pusprocentu, ka viņš izveseļosies, tad vīrišķīgs cilvēks tomēr labāk dos priekšroku operācijai, nekā raudulīgi vaimanās par savu neārstējamo slimību.

Tas, ka tagad pārdzīvojam tik smagu pilnīga cilvēku gribas trūkuma laiku, kad absolūti trūkst jebkādas apņēmības, neapšaubāmi ir principiāli nepareizas audzināšanas dēļ. Tās drausmīgās sekas nenovēršami ietekmē visu mūsu dzīvi un noved pie tā, ka arī valsts vadītāji cieš no pilsoniskās vīrišķības trūkuma.

Uz šo ir attiecināma arī jaunā modes slimība — bailes no atbildības. arī te parādās nepareizas audzināšanas sekas, kas pakāpeniski aptver visu sabiedrisko dzīvi; tās "nemirstīgais" vainagojums ir parlamentāris­ma institūts.

Jau skolas solā priekšroka tiek dota mazam grēciniekam, kas, ātri un labprātīgi "zvērēdams", nožēlo grēkus, bet nevis zēnam, kurš atklāti un vīrišķīgi aizstāv savas domas. Dažam māsu audzinātājam šī vīrišķība pat liekas nelabojami samaitāta cilvēka rakstura paraugs. Un mazajam stūrgalvim tiek pareģots gals uz karātavām, kaut gan, ja šādas rakstura īpašības būtu sastopamas visā tautā, tas būtu jāuzskata par milzīgu bagātību.

Jau skolas solā valsts veidos jauniešos atbildības sajūtu un gatavību vīrišķīgi aizstāvēt savu viedokli. Tas mums ir tikpat nepieciešami, kā sistemātiski ieaudzināt jaunatnē gribu un spēju apņēmīgi rīkoties. Ja valsts būs spējīga pilnīgi un līdz galam izprast šos uzdevumus, tad, ilgstoši strādājot pie sevis veidošanas, mēs iegūsim tautas organismu, kas patiešām būs atbrīvojies no vājībām, kas tagad liktenīgā kārtā ir novedušas mūs pie bojāejas.

* * *

Attiecībā uz zinātnisku skolas izglītību, uz kuru pašreiz valsts izglītības darbā tiek likts visspēcīgākais uzsvars, tad nākotnē mūsu valsts varēs to pārņemt, tiesa gan, ar nelielām izmaiņām.

Šīs izmaiņas attieksies uz trīs jomām.

Pirmkārt, jaunas smadzenes nav jāapgrūtina ar lietām, kuras 95% gadījumu tām nav vajadzīgas un tāpēc tiek ātri aizmirstas. Uzdevums jāizvirza tā, lai katram skolēnam dotu kaut vai nelielu, bet turpmākajā dzīvē nepieciešamu vissvarīgāko zināšanu bagāžu, kuras tas spēs izmantot visas sabiedrības labā. Bet tieši to mēs nespēsim izdarīt, ja tikai uzspiedīsim jaunajam cilvēkam apgūt pārlieku daudz materiāla, un pašu būtiskāko viņš nebūs spējīgs paturēt prātā. Ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ miljoniem cilvēku vairāki gadi jāziedo divu vai trīs svešvalodu apgūšanai. Dzīvē šīs svešvalodu zināšanas izmantos tikai pavisam neliela daļa cilvēku. Vairums tās vienkārši aizmirsīs. No 100 000 skolēnu, kas mācās, piemēram, franču valodu, augstākais 2 000 skolēnu šīs zināšanas lietos praksē, bet atlikušie 98 000 savā turpmākajā dzīvē tās neizmantos. Kā tas iznāk? Tikai tādēļ, ka diviem tūkstošiem cilvēku šīs zināšanas būs noderīgas, 98 tūkstoši cilvēku mokās pilnīgi veltīgi un tērē savu dārgo laiku.

Turklāt runa ir par valodu, par kuru nevar teikt pat to, ko var attiecināt uz latīņu valodu, t.i., ka tā sekmē vispārējo loģiskās domāšanas attīstību. Mūsuprāt, būtu daudz lietderīgāk, ja audzēkņiem iemācītu tikai pašu vispārīgāko izpratni par attiecīgo valodu, tās raksturīgāko pazīmju izpratni, citiem vārdiem, radītu priekšstatu par gramatiku, izrunu, sintaksi utt. To var panākt ar atsevišķiem piemēriem. Tas būtu pilnīgi pietiekami ikdienas vajadzībām, un katrs ar to varētu tikt galā. Tas būtu daudz vērtīgāk nekā pašreizējā "visas valodas" iekalšana, lai gan jau iepriekš ir zināms, ka tāda īsta valodas mācīšanās neiznāk, un cilvēki to vienalga drīz aizmirsīs. Tad arī vairs nebūtu jābaidās, ka no visa iekaltā materiāla audzēkņa galvā paliks tikai atsevišķas, gadījuma pēc, aizķērušās druskas. Mēs panāktu, ka jaunatne patur prātā vissvarīgāko, jo nesvarīgo būtu atsijājuši pedagogi paši.

Tādējādi lielākā daļa audzēkņu apgūtu vispārējos pamatus, kas patiešām ir nepieciešami turpmākajā dzīvē. Un tie, kam tiešām ir nepieciešams mācīties svešvalodas, nodarbotos ar to speciāli pēc pašu izvēles un tā sasniegtu vajadzīgo rezultātu.

Mācību programmās atrastos laiks nepieciešamajām fiziskajām nodarbībām un citiem priekšmetiem, par kuriem mēs jau runājām.