Mana Cīņa

Cik gan bieži kara laikā nav nācies dzirdēt sūdzības, ka mūsu tauta neprot klusēt! Cik grūti bija pasargāt no pretinieka pat ļoti svarīgus kara noslēpumus! Vai tad nevajadzētu sev pajautāt: ko gan līdz karam ir paveikusi vāciskā audzināšana, lai vācieti iemācītu klusēt, ja tas ir nepieciešams? Vai tad nav tiesa, ka ļoti bieži mūsu skolā mazs sūdzmanītis tika stādīts par paraugu klusējošajiem biedriem.? Vai tad mūsu skolā arī tagad ziņošana netiek uzskatīta par slavējamas "atklātības" pazīmi, bet klusēšana — par kaunpilnu noslēgtību? Vai gan skola kādreiz ir centusies iedvest saviem audzēkņiem, ka klusēšana ir vērtīga vīrišķības izpausme? Nē, visu pašreizējo skolas uzraugu acīs tas ir sīkums, kas vispār nav uzmanības vērts. Bet patiesībā šādu sīkumu dēļ mūsu valstij ir uzkrauti miljoniem lieli tiesas izdevumi, jo 90 procenti tiesas procesu par personas apvainošanu u. tml. rodas tādēļ, ka pie mums neprot klusēt. Esam pieraduši vieglprātīgi atkārtot un izplatīt visādus bezatbildīgus paziņojumus. Mūsu tautsaimniecība regulāri cieš zaudējumus, jo svarīgi ražošanas noslēpumi tiek izpļāpāti pa labi un pa kreisi. Vēl jo vairāk! Pat zināmi aizsardzības rūpniecības ražojumi kļūst par ilūziju tikai tādēļ vien, ka esam aizmirsuši klusēt un visu skaļi apspriežam. Un kara laikā tāds pļāpīgums var nodarīt vēl lielāku ļaunumu — tā dēļ tiek zaudētas lielas kaujas un pat veseli karagājieni. Nav šaubu, ka to, ko neesam ieaudzinājuši jaunībā, neredzēsim arī brieduma gados. Par katru cenu ir jāpanāk, lai mūsu skolotāji reizi par visām reizēm beigtu izmantot "ziņas", kuras pienes jaunie nesaprātīgie ziņotāji, jo tā tiek attīstīta viena no vissliktākajām rakstura pazīmēm.

Tas ir tikai viens no daudzajiem piemēriem. Pašlaik skolā vispār netiek pievērsta nekāda uzmanība cēlu rakstura īpašību veidošanai. Savulaik mūsu valsts būs spiesta pievērst tam lielu uzmanību. Uzticība, gatavība upurēties, māka klusēt, lūk, ir tikumi, kas tik ļoti nepieciešami lielai tautai. Sistemātiski audzināt un veidot šīs īpašības skolā ir daudz svarīgāk nekā daudz kas cits, ar ko ir pilnas skolas programmas. Tikpat svarīgs audzināšanas uzdevums ir sistemātiski atradināt cilvēkus no raudulīgām sūdzībām, mūžīgās vaimanāšanas utt. Mūsu skolai ir jāradina bērni saprast, ka vajadzības gadījumā arī klusējot jāpārcieš gan mokas, gan taisnīgi triecieni. Ja aizmirsīsim šo svarīgo uzdevumu, tad pēc tam nebūs jābrīnās, ka kritiskā brīdī, piemēram, kara laikā, kad frontē cīnās miljoniem mūsu dēlu, pasts to vien darīs, kā vadās šurpu turpu raudulīgas vaimanu vēstules. Ja mūsu tautskolas skolēniem mazāk dzītu galvā visādas zinības, bet sistemātiski nodarbotos ar pašsavaldīšanās veidošanu, tad tas 1915.-1918. gadā būtu ārkārtīgi atmaksājies.

Tādējādi mūsu valstij īpaša uzmanība būs jāpievērš cilvēka rakstura veidošanai. Daudzas morālās kaites, kas pašreiz nomoka mūsu tautas organismu, var novērst tikai tādā veidā. Ja arī mums neizdosies tos novērst pilnīgi, tad vismaz izdosies mīkstināt šīs slimīgās parādības.

* * *

Sevišķi lielu nozīmi mēs pievēršam gribasspēka un apņēmības ieaudzināšanai un sistemātiskai atbildības sajūtas izkopšanai.

Vecajā armijā mīlējām teikt, ka jebkura pavēle ir labāka nekā nekāda. Pārfrāzējot šos vārdus attiecībā uz jaunatnes audzināšanu, var teikt: labāk, lai jaunieši uz jautājumiem dažreiz atbild ne visai pareizi, nekā neatbild vispār. Jāpanāk, lai nebūtu kauns aiz bailēm pateikt kaut ko nepareizu; jāpanāk, lai jautājumam sekotu ātra atbilde, ja arī tā dažreiz būtu nepareiza. Jau šāda primitīvā veidā ir jāiedarbojas uz jaunatni, lai panāktu, ka tai ir drosme rīkoties.

Bieži vien žēlojamies, ka 1918. gadā decembri visi sākot ar monarhu un beidzot ar kareivi — zaudēja spēju pieņemt jebkādu patstāvīgu lēmumu.

Šis briesmīgais fakts ir bargs brīdinājums visai mūsu audzināšanas sistēmai. Šajā briesmīgajā katastrofā ārkārtīgi plaši parādījās tikai tas, ko bija ieaudzinājuši dažādi sīkumi. Ja kaut kas mums tagad laupa spēkus nopietnai pretestībai, tad tas ir nevis ieroču, bet gan gribas trūkums. Šis gribas trūkums mūsu tautā ir iesakņojies ļoti dziļi un traucē mums pieņemt kaut kādu lēmumu, ja tas saistīts ar nopietnu risku — it kā īstenībā lēmuma dižumu nenoteiktu tieši pārdrošība.