Mana Cīņa

Ja viss mūsu garīgais augšslānis savulaik būtu apguvis ne tikai labas manieres, bet to vietā, piemēram, būtu labi apguvis boksu, tad pie mums nebūtu bijusi iespējama visiem zināmā novembra revolūcija, kuru īstenoja suteneri, dezertieri un tamlīdzīgi salašņas. Tas, ka šie salašņas 1918. gada novembri guva panākumus, ir izskaidrojams nevis ar šo "revolūcijas mahinatoru" enerģiju un sparu, bet gan ar to cilvēku rakstura vājumu, kuri tolaik vadīja valsti. Tur jau ir tā nelaime, ka visi mūsu idejiskie vadītāji bija guvuši tā saucamo "garīgo" audzināšanu. Tāpēc arī viņi bija pilnīgi bezspēcīgi brīdī, kad pretējā, puse lietoja spēku. Tāds bija rezultāts, jo mūsu augstākās mācību iestādes principā audzināja nevis īstus vīrus, bet gan tikai ierēdņus, inženierus, tehniķus, ķīmiķus, juristus, literātus un, lai visi šie radījumi neiznīktu, — attiecīgo specialitāšu pro­fesorus.

Mūsu idejiskā vadība vienmēr ir bijusi spoža. Toties tur, kur bija nepieciešams kaut kāds gribasspēks, vairumā gadījumu bijām ārpus jebkuras kritikas.

Protams, ar audzināšanu vien no cilvēka, kas no dabas ir bijis gļēvs, drosminieku neizveidosi. Taču arī tāds cilvēks, kuram daba devusi drosmi, būs kā paralizēts, ja fiziskās audzināšanas trūkumu dēļ nonāks neizdevīgākā stāvoklī nekā viņa pretinieks. Armijas piemērs vislabāk pierāda, cik ļoti sava fiziskā spēka un veiklības apziņa modina cilvēkā vīrišķību un uzbrukuma garu. Saprotams, ka armijā nav tikai varoņi vien. Vairumā gadījumu mums ir darīšana ar vidusmēra cilvēkiem. Taču vācu karavīra fiziskā audzināšana miera laikā iepotēja šim gigantiskajam organismam suģestīvu ticību savām priekšrocībām. Tas karavīru padarīja par cilvēku, kurš dziļi tic, ka ir pārāks par ienaidnieku. To noliegt nevarēja arī pretinieks. Tas, ko mūsu armijām izdevās paveikt 1914. gada vasarā un rudenī, kad neapturami virzījāmies uz priekšu un izcīnījām nemirstīgu slavu, bija tikai daudzu pirmskara gadu nenogurstošas audzināšanas rezultāts. Tieši pirmskara gados armijā ar labi nostādītu audzināšanas darbu sagatavojām cilvēkus šiem pilnīgi neticamajiem varoņdarbiem, jo iedvesām viņiem tādu ticību savām spējām, kas neapdzisa pat nedzirdēti asiņaino kauju šausmās.

Tieši vācu tautai, kurai šobrīd nākas ciest pazemojumus no visas pāre­jās pasaules, visvairāk pietrūkst iekšējas ticības saviem spēkiem. Taču šo iekšējo ticību var ieaudzināt tikai mazotnē. Bērni ir jāaudzina tā, lai tie ticētu, ka tieši mēs, vācieši, neapšaubāmi būsim visstiprākie pārējo vidu. Visam māsu audzināšanas darbam jāiedveš tautā apziņa, ka mūsu nācija atkal kļūs neuzvarama. Tas, kas savulaik nodrošināja vācu armijām vienu uzvaru pēc otras, bija tas paļāvības kopums, kādu izjuta gan katrs kareivis sevī, gan visi kopā attiecībā uz saviem vadītājiem. Ja kas vēl spēj no jauna aizraut un celt augšup vācu tautu, tad tā ir tikai pārliecība, ka atkal iekarosim brīvību. Bet šī pārliecība radīsies tikai tad, j a miljoniem cilvēku būs spējīgi vienādi uztvert šo sajūtu.

Arī šajā ziņā nevajag lolot nekādas ilūzijas.

Mūsu tautas sagrāve bija drausmīga, un būs nepieciešamas neticamas pūles, lai kādā dienā beidzot varētu likvidēt šīs sakāves rezultātus. Vai tiešām varētu noticēt, ka mūsu tauta, ja to turpināsim audzināt "klusuma un kārtības" idejas pielūgsmei, jebkad atradīs sevi spēku saraut verdzības važas un iesviest tās pretiniekam sejā? Nē, tā domāt būtu sāpīga kļūda. Šo stāvokli var labot īsta, stipra nacionālā griba, brīvības alkas un vislielākā dedzība.

* * *

Arī jaunatnes apģērbam ir sava nozīme. Mūsu jaunatnei ir jāģērbjas tā, lai tas sekmētu izvirzītā mērķa sasniegšanu. Žēl skatīties, kā jaunatne kļūst par vismuļķīgākās modes upuri. Vecais sakāmvārds, ka vīru skata no cepures, iegūst viskroplīgāko jēgu.

Apģērbam jākalpo jaunatnes audzināšanai. Tas jaunais puisis, kurš vasaras laikā valkā garās bikses un staigā ievīstījies līdz acīm, līdz ar to jau nodara ļaunumu savam fiziskajam rūdījumam. Mums jaunajā cilvēkā ir jāieaudzina arī zināma patmīlība un — nekautrēsimies saukt lietas īstajā vārdā — arī godkārība. Jāpanāk tikai, lai par godkārības objektu tiktu uzskatīts nevis skaists apģērbs, kādu citi nevar nopirkt, bet gan skaists ķermenis, kādu vēlēdamies var izveidot ikviens.

Tam ir nozīme arī turpmākajā dzīvē. Meitenēm ir jāiepazīst savi bruņinieki. Ja, pateicoties visām muļķīgajām modēm, jautājums par skaistu ķermeni nebūtu pašā pēdējā vietā, tad līkkājainie pretīgie ebreju zeļļi nebūtu spējīgi novest no ceļa tūkstošiem vācu meiteņu. Nācija ir ieinteresēta, lai laulībā stātos cilvēki ar skaistiem ķermeņiem, jo tikai tā ir iespējams mūsu tautai nodrošināt patiesi skaistus pēcnācējus.