Mana Cīņa

Mūsu valsts vadmotīvs būs: mums nav vajadzīgi fiziski vārgi cilvēki, lai arī tie būtu garīgi ļoti apdāvināti, mums vajadzīgi fiziski veseli cilvēki ar stingru raksturu, izlēmīgi un enerģiski, lai arī tiem trūktu pietiekami plašas izglītības. Ja tauta sastāvētu vienīgi no zinātniekiem, būtu fiziski deģenerējušies cilvēki ar vāju gribu, turklāt vel pacifisma pielūdzēji, tad par tādu tautu jau iepriekš var teikt, ka tā ne tikai neiekaros debesis, bet nespēs arī uz zemes nodrošināt sev kaut cik pienācīgu eksistenci. Smagajā cīņā, kad izšķiras cilvēku un tautu likteņi, sakāvi cietīs ne tas, kurš mazāk zina, bet gan tas, kas ir vārgāks un neprot izdarīt praktiskus secinājumus pat ar savām niecīgajām zināšanām. Galu galā arī šeit ir jāsaglabā zināmas proporcijas, jo starp fizisko veselību un garīgajām zināšanām vajadzētu pastāvēt zināmai harmonijai. Trūdošs ķermenis nekļūs pievilcīgāks, ja arī tajā būs iemiesojusies vispoētiskākā dvēsele. Cilvēki nekad nebūtu tiekušies attīstīt garīgās spējas, ja tas pastāvīgi saistītos ar noteikumu, ka jākļūst par fizisku graustu, vāja rakstura kropli. Grieķu skaistuma ideāls tāpēc arī kļuva nemirstīgs, ka apvienoja apbrīnojamu fizisko skaistumu ar dvēseles cēlumu un plašu prāta vērienu.

Lūk, tāpēc mūsu valstī rūpēties par cilvēka fizisko attīstību nebūs ļauts katram atsevišķi, tas nebūs tikai vecāku uzdevums vien. Nē, pati valsts šai problēmai veltīs milzīgu uzmanību, jo tā ir nācijas pašapliecināšanās programma, kuras veselības aizsargāšana ir valsts uzdevums.

Šo audzināšanas darbu vajag sākt ar jaunajām mātēm, jo desmitiem gadu ilga un rūpīga darba rezultātā mums ir izdevies panākt, ka dzemdības notiek sterilā vidē un dzemdību drudzis kļūst par arvien retāku parādību.

Tagad mums jānodarbojas ar mūsu māsu un māšu audzināšanu un jāpanāk, lai tās dzemdētu veselus bērnus. Ar to mēs tiešām būsim likuši pamatus patiesi veselu pēcnācēju radīšanai.

Skolai mūsu tautiskajā valstī ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība un laiks fiziskajai audzināšanai. Nav lietderīgi jaunās smadzenes apgrūtināt ar tādu balastu, kāds tām tiek uzkrauts tagad. Pieredze rāda, ka no visa tā milzīgā daudzuma, kas tiek saukts par skolas zināšanām, smadzenes ir spējīgas paturēt tikai nelielu daļu, turklāt daudzos gadījumos tieši to, kas nemaz nav tik svarīgs. Mūsu mācību iestāžu audzēkņiem vienkārši nav dota iespēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā, un galu galā viņi iegaumē tikai sīkumus, otršķirīgas lietas. Ja vidusskolu programmās vingrošanai tiek atvēlētas kādas divas stundas nedēļā, un pie tam šis priekšmets nemaz nav obligāts, tad, salīdzinot ar laiku, kādu mēs veltām garīgajai attīstībai, tas ir viens vienīgs pārpratums. Katram jaunietim dienā vajadzētu veltīt dažādiem sporta un vingrošanas veidiem vismaz pa stundai priekšpusdienā un vakarā. Turklāt nekādā gadījumā nevajag atteikties no kāda svarīga sporta veida, uz kuru pat mūsu aprindās diemžēl skatās necienīgi — es šeit domāju boksu.

Tā saucamās "izglītotās" sabiedrības aprindās šajā sakarā nākas dzirdēt pilnīgi neticamas muļķības. Ja jaunietis mācās paukot un vēlāk caurām dienām nododas paukošanai, tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu un pat pagodinošu lietu. Bet, ja viņš nodarbojas ar boksu, tas šķiet kaut kas ļoti rupjš. Kāpēc? Mēs nepazīstam nevienu citu sporta veidu, kurš tik lielā mērā attīstītu cilvēkā spēju uzbrukt, spēju zibenīgi pieņemt lēmumus un vispār tik ļoti veicinātu organisma norūdīšanos. Ja divi jauni cilvēki kādu konfliktu risina ar dūres palīdzību, tas nemaz nav rupjāk nekā ar uzasinātu un nopulētu dzelzs gabalu palīdzību.

Ja cilvēks pret uzbrukumu aizstāvas ar dūrēm, tas nemaz nav necilāk nekā aizbēgt vai saukt policistu. Mūsu veselīgajam zēnam jau no mazotnes ir jāiemācās paciest sitienus. Lai prātvēderi brēkā, ka sludinu kaut ko mežonīgu; taču uzskatu, ka mūsu valsts uzdevums nebūs audzināt trauslu estētu un fizisku deģenerātu koloniju.

Mūsu valsts ideāls nebūs "cienījams" mietpilsonis un labdarīga vecmeita. Mūsu vīrieša ideāls ir vīrišķā spēka iemiesojums. Mūsu sievietes ideāls ir spēja dzemdēt mums jaunu veselīgu vīriešu paaudzi.

Sports mums ir vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai audzinātu atsevišķus stiprus un drosmīgus cilvēkus, bet arī, lai norūdītu mūsu bērnus un sagatavotu viņus tā, ka vajadzības gadījumā tie spētu izturēt arī netaisnus likteņa triecienus.