Mana Cīņa

Nevajag lolot ilūzijas. Ja kāda paaudze redz un pat atzīst savas kļūdas, bet tajā pašā laikā — kā to dara mūsdienu buržuāziskā pasaule — turpina apmierināties ar lētiem saukļiem, ka pret pastāvošo ļaunumu nekas nav iesākams, tad jāsaka skaidri un gaiši: tāda sabiedrība ir lemta iznīcībai. Visraksturīgākā mūsdienu buržuāziskās pasaules pazīme ir tā, ka tai vairs nav drosmes noliegt šos ļaunumus. Tā ir spiesta atzīt, ka daudz kas pie mums ir slikts un pūstošs, bet tomēr nespēj rast sevī apņēmību stāties pretī šim ļaunumam, sakopot 60 - 70 miljonu lielas tautas enerģiju un tādējādi uzsākt ar šo ļaunumu izšķirošo cīņu. Pat, ja pie šīs lietas ķeras kāds cits, tas saņem tikai trulu izsmieklu, un parādās centieni atrast iespējami vairāk "teorētisku" argumentu, lai pierādītu, ka panākumus gūt nav iespējams. Ikviens arguments te šķiet piemērots, lai tikai "attaisnotu" savu mazdūšību un niecību. Piemēram, ja viss Amerikas kontinents iestājas pret saindēšanos ar alkoholu un uzsāk cīņu pret šo indi, tad mūsu eiropeiskā buržuāziskā pasaule prot tikai grozīt galvu un muldēt niekus. Cilvēkiem pat neienāk prātā, cik viņi ir niecīgi, pieļaujot apsmiet šo pasākumu. Ja izsmiekls nelīdz un tomēr kādā zemeslodes malā atrodas drosminieki, kas piesaka karu rutīnai un gūst arī zināmus panākumus, vienmēr atradīsies līdzeklis, kā viņus savaldīt. Viņus apmelos, visus viņu panākumus apšaubīs, pret drosminiekiem vērsīsies ar tā saucamajiem "morālajiem" apsvērumiem, lai gan šo drosminieku pūliņi būs vērsti uz to, lai iznīdētu visriebīgākās antimorālās lietas.

Nē, par to mums nav ne mazāko šaubu: mūsu tagadējie birģeri nav tā vērti, lai piedalītos cīņā par cilvēces augstākajiem uzdevumiem. Tie šajā ziņā ir pilnīgi neprašas, kas paši apauguši ar pārāk sliktām īpašībām. Lūk, tādēļ arī politiskie klubi, kuri ir pazīstami ar kolektīvo nosaukumu "buržuāziskās partijas", jau sen vairs nav nekas cits kā savtīgas profesi­onāļu, kārtu vai šķiru interešu aizstāvības apvienības. Par savu augstāko uzdevumu tie pašlaik uzskata vienīgi savu šauri egoistisko interešu iespējami veiksmīgāku aizstāvēšanu. Tas ir skaidrs, ka šāda buržuāzijas "politikāņu" ģilde der visam kam, tikai ne nopietnai cīņai augstāka mērķa vārdā. Šo buržuā pūliņi bez šaubām ir lemti pilnīgai neveiksmei, ja pretējā pusē stāv nevis vecā "piesardzīgā^' tirgoņu kompānija, bet gan īstas proletāriešu masas, kuras marksisti sistemātiski satracina un uzkurina līdz baltkvēlei, un tādēļ tās ir gatavas nevis pļāpāt, bet rīkoties.

* * *

Ja par svarīgāko valsts uzdevumu uzskatām rases labāko elementu aizsargāšanu un sistemātisku atbalstīšanu, tad valstij, protams, jārūpējas ne tikai par zīdaiņiem, bet sistemātiski jāpalīdz audzināt šos bērnus, kamēr tie izaug un kļūst par vērtīgiem sabiedrības locekļiem, kas tālāk paši turpina veselīgu vairošanās procesu.

Ir jau zināms, ka veselīgas garīgās attīstības panākumu ķīla ir tīra rase. Tādā pat mērā var teikt, ka katra cilvēka fiziskā veselība ir galvenais veselīgas garīgās audzināšanas priekšnosacījums. Ja nerunājam par at­sevišķu cilvēku, bet gan par visiem kopumā, tad, protams, ir taisnība, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Šis teiciens nemaz nav pretrunā atsevišķiem gadījumiem, kad ģēniji ir fiziski vārgi vai pat slimi cilvēki. Šeit ir runa tikai par izņēmumiem, kuri — kā visur — tikai apstiprina likuma pareizību. Bet, ja tauta kopumā sastāv no fiziskiem deģenerātiem, tad tikai ļoti retos gadījumos no šādas vides var rasties patiesi liels gars. Ja tāds arī parādīsies, tas negūs lielus panākumus. Vai nu apkārtējā de­ģenerējusies pasaule viņu vispār nesapratīs, vai arī tās griba būs tik pa­ralizēta, ka tā vienalga nespēs pacelties līdzi šim atsevišķam varonim ērgļa cienīgā lidojumā.

Ievērojot šos visus minētos apstākļus, tautiskā valsts par savu galveno uzdevumu uzskatīs nevis "iebāzt" bērniem galvās pēc iespējas vairāk "zināšanu", bet gan pirmām kārtām izaudzināt pilnīgi veselus cilvēkus. Tikai pēc tam domāsim par garīgo spēju attīstīšanu. Un arī šajā jomā vispirms domāsim par to, lai mūsu jaunatnei ieaudzinātu stingru raksturu, gribu un gribasspēku un tad tālāk sistemātiski strādāsim, lai jaunatnei attīstītu atbildības sajūtu. Par skolas izglītību domāsim visbeidzot.