Mana Cīņa

Pat propagandas izteiksmes veids un tonis nevar būt vienāds divās tik atšķirīgās nometnēs. Ja propaganda atteiksies no tautiskā stila vienkāršības un spēka, tad tā neietekmēs plašās tautas masas. Taču, ja propaganda būs pa prātam plašajām tautas masām un atbildīs to raupjajām jūtām un manierēm, tad tā noteikti šķitīs ordināra un primitīva tā dēvētajai inteliģencei. No simta tā dēvēto oratoru diez vai atradīsies pat desmit tādu, kuri prastu vienlīdz sekmīgi vienā dienā uzstāties slaucītāju, atslēdznieku, kanalizācijas strādnieku u. tml. auditorijā, bet nākamajā dienā nolasīt pietiekami saturīgu referātu profesoru un studentu auditorijai. Taču no tūkstoš oratoriem ar grūtībām atradīsies tikai viens, kas pratīs aizraut sapulci, kurā piedalās gan atslēdznieki, gan profesori, atradīs tādu jautājuma izklāstu veidu, kas šķitīs vienlīdz interesants auditorijas abām pusēm, un kas izraisīs aplausu vētru gan vienos, gan arī otros. Nevajag aizmirst, ka vislieliskākā ideja un teorija izplatās lielākoties tikai ar mazo cilvēku starpniecību. Ne jau tas ir svarīgi, ko domāja kāds vienas vai otras diženas idejas ģeniāls radītājs. Svarīgi ir tas, kādā formā un ar kādām sekmēm šo ideju novadīs līdz plašajām tautas masām tie, kas veic starpnieka lomu.

Sociāldemokrātu un visu marksistu pievilcība lielā mērā tika izskaidrota ar to, ka viņi griezās tieši pie noteiktas publikas, pie noteiktas nometnes. Sociāldemokrātijas idejas bija pietiekami aprobežotas un trulas. Tāpēc tās jo vieglāk iesakņojās tajās masās, kuru garīgais līmenis pilnībā atbilda šīm idejām.

No tā ari jaunajai kustībai izriet vienkāršs un skaidrs uzdevums.

Mūsu propagandai pēc satura un formas jāatbilst visplašāko tautas masu attīstības līmenim; tās pareizību apliecina tikai reālie panākumi.

Lielās tautas sapulcēs, kur pulcējas šīs masas, labākais orators būs nevis tas, kas garīgā ziņā ir tuvāks klātesošajai inteliģencei, bet gan tas, kas pratīs iekarot tautas masu sirdis.

Tas inteliģents, kas, piedalīdamies šādā sapulcē, kritizēs oratora runu, kurai ir bijuši milzīgi panākumi tautas masās, tādējādi pierādīs tikai to, ka viņš nemaz nav izpratis mūsu kustības patiesos mērķus un tātad viņš tai ir pilnīgi nevērtīgs. Šai kustībai ir vērtīgs tikai tas inteliģents, kas sapratīs tās uzdevumus un mērķus, lai spētu novērtēt propagandu, kā tā ietekmē tautas masas, bet nevis kā šī propaganda ir ietekmējusi viņu pašu. Propagandas mērķis nav "izklaidēt" cilvēkus, kas jau ir nacionāli noskaņoti, bet gan iekarot tos tautas slāņus, kuri gan īstenībā pieder mūsu nometnei, bet savu uzskatu dēļ vēl izturas naidīgi pret mūsu idejām.

Visumā jaunajai kustībai nācās vadīties no tiem apsvērumiem, kurus esmu jau izklāstījis nodaļā par kara propagandu.

To, ka propaganda bija pareiza, pierādīja tās panākumi.

8.       Lielās reformatoriskās kustības politiskie mērķi nekad nav sasniedzami tikai ar izglītošanas darbu vai valdošās varas pārstāvju ietekmēšanu; tos vai- īstenot, tikai iekarojot politisko varu. Katrai pasaules mēroga idejai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums sagrābt savās rokās tos līdzekļus, kuri vienīgie tai dod iespēju īstenot savus plānus. Tikai panākumi ir svarīgākā mēraukla mūsu zemē, un atkarībā no tiem tiek noteikts, cik pareiza vai nepareiza ir visa kustība. Turklāt ar panākumiem, protams, saprotam nevis vienkārši varas sagrābšanu, kā to redzējām 1918. gadā; ar tiem saprotam patiešām labvēlīgas sekas, ko visai tautai dod varas pāriešana noteiktās rokās. Ar veiksmīgu valsts apvērsumu mēs pretēji bezidejiskajiem vācu juristiem saprotam nevis vienkārši valsts varas pāreju revolucionāru kungu rokās, bet gan tikai to revolucionāru darbību, kura ir nodrošinājusi labus panākumus nācijai un radījusi tai labākus apstākļus nekā iepriekšējais režīms. Protams, neko līdzīgu nevar sacīt par nelaimīgajiem 1918. gada notikumiem, kuri bija bandītu rīcības rezultāts, bet nevis lielā revolūcija.

Taču, ja politiskās varas iekarošana ir svarīgākais nosacījums, lai praktiski īstenotu minētās kustības reformatoriskos nolūkos, tad ir skaidrs, ka šai kustībai jau no tās pirmajām rašanās dienām jāapzinās un jājūt sevi kā masu kustību, bet nevis kā literātu klubu, kur dzer tēju, vai ķegļu spēlētāju sabiedrību.

9.       Jaunā kustība pēc būtības un organizācijas formām ir antiparlamentāra kustība. Tas nozīme, ka savā darbībā un iekšējās uzbūves formās kustība noteikti noraida principu, kad lēmums tiek pieņemts ar balsu vairākumu. Tā noraida to kārtību, kad vadonis ir tikai vairākuma gribas un uzskatu paudējs. Mēs nepieļaujam tādu vadoņa lomas degradāciju. Gan svarīgos, gan mazsvarīgākos jautājumos mūsu kustība aizstāv vadoņa varas principu, viņa augstu atbildības pakāpi.

Praksē šo principu ievēro šādi.