Mana Cīņa

Vācu nācijai mēs iekarosim tās strādnieku nevis ar nožēlojamu un sentimentālu brāļošanos, bet gan ar sistemātiskas un plānveidīgas viņa sociālā un kultūras līmeņa paaugstināšanas politikas īstenošanu līdz tam laikam, kamēr šādi pūliņi nodrošinās interešu pretišķību izzušanu vispār vai vismaz pašās svarīgākajās jomās. Kustībai, kas ir izvirzījusi sev tādus mērķus, protams, vispirms jāmeklē piekritēji tieši strādātāju nometnē. Inteliģence mums vajadzīga tikai tādā mērā, kādā tā pilnīgi izprot šo mērķi. Šis pārvēršanās un tuvināšanās process, protams, nenotiks 10 vai 20 gadu laikā; tam būs vajadzīgas vairākas paaudzes.

Lielākais šķērslis mūsdienu strādnieku tuvināšanā nācijai kā vienotam veselam nebūt nav kārtu interešu atšķirības. Nē, šis šķērslis ir apslēpts strādnieku šķiras pašreizējo vadītāju internacionālajās ambīcijās, viņu nostādnēs, kuras vērstas pret valsti un tēvzemi. Ja arodbiedrību vadībā atrastos patiesi nacionāli noskaņoti cilvēki un ja viņi fanātiski īstenotu savas nacionālās idejas politikā un vispār visas tautas dzīvē, tad miljoniem strādnieku kļūtu par visvērtīgākajiem mūsu sabiedrības, mūsu tautas locekļiem neatkarīgi no tā, ka pastāv domstarpības patiešām ekonomiskos jautājumos.

Tādai kustībai, kas godīgi grib atdot vācu strādnieku savai nācijai, protams, visasākajā veidā jāvēršas pret tiem uzņēmējiem, kuri ar tautas interesēm saprot tikai savu neierobežoto varu pār strādnieku kā darbaspēka pārdevēju un kuri jebkurā mēģinājumā pilnīgi taisnīgi aizstāvēt strādnieka likumīgās intereses saskata noziegumu pret "tautu". Cilvēki, kuri aizstāv šādu "pasaules uzskatu", apzināti aizstāv nepatiesību un melus. Tautas kā vienota veseluma intereses uzliek noteiktus pienākumus ne tikai vienai pusei, bet gan abām pusēm.

Ja strādnieki, nerēķinādamies ar lielu labumu un nacionālās rūpniecības stāvokli, balstīdamies tikai uz savu spēku, ar šantāžas palīdzību panāk noteiktu piekāpšanos, tad viņi patiesi grēko pret tautu: bet tāpat grēko arī uzņēmēji, ja viņi, necilvēcīgi ekspluatēdami strādniekus, ļaunprātīgi izmanto nacionālo darbaspēku, gūdami no tā sviedriem miljoniem lielu peļņu. Tādiem uzņēmējiem nav tiesību runāt par savām nacionālajām jūtām; tādi uzņēmēji ir egoistiski nelieši, jo, radīdami sociālo spriedzi strādnieku vidū, viņi provocē konfliktus, kuri nenovēršami nodara ļaunumu visai nācijai.

Tātad galvenais avots, no kura jaunajai kustībai jāsmeļ spēki, ir vispirms darba cilvēki. Mūsu uzdevums ir atbrīvot šīs masas no internacionālo ideju jūga, izraut tās no sociālā trūkuma un kultūras atpalicības. Pēc tam no darba cilvēkiem ir nepieciešams izveidot varenu, vērtīgu faktoru vispārnacionālajā cīņā par vispārnacionālām interesēm.

Ja nacionālās inteliģences aprindās atradīsies cilvēki ar kvēlām sirdīm un tādi, kuri domā par savas tautas nākotni un pilnīgi saprot to milzīgo nozīmi, kāda ir plašu tautas masu pievēršanai mūsu lietai, tad, protams, tādi cilvēki jaunajai kustībai sniegs vērtīgus pakalpojumus, un mēs labprāt izmantosim viņu vērtīgās īpašības. Taču nekad necentīsimies iegūt savā pusē balsotājus lopus no buržuāzijas aprindām. Šie vēlētāji mūsu kustībai būtu vienīgi lieks balasts, kas tikai vājinātu tās pievilkšanas spēku attiecībā pret plašām tautas masām. Protams, ideja par tautas augstāko un zemāko slāņu apvienošanu vienlaikus teorētiski ir ļoti laba. Masu sapulcēs un manifestācijās, kad kopā sanāk ari mantīgo šķiru strādnieku pārstāvji, pirmajā brīdī rodas it kā liels efekts. Taču tas nespēj iznīdēt to, kas ir veidojies gadsimtu gaitā. Atšķirības kultūras līmenī ir milzīgas; pozīcijas, kuras abas puses ieņem tīri ekonomiskos jautājumos, arī vēl ļoti atšķiras viena no otras. Bet tiklīdz ārējais kopīgas manifestācijas efekts izzūd, atšķirības starp dažādiem sabiedrības slāņiem nekavējoties sāk arvien vairāk izpausties.

Galu galā mērķis jau nav izdarīt pārkārtojumus nacionālās nometnes iekšienē. Mūsu galvenais mērķis ir iekarot to tautas masu, kura vēl atrodas antinacionālajā nometnē.

Tikai ievērojot šo pēdējo mērķi, jānosaka visa jaunās kustības taktika.

7. Šādai, iespējams, vienpusīgai, toties pilnīgi skaidrai pozīcijai jābūt ari jaunās partijas propagandas pamatā.

Lai propagandai patiešām būtu sekmes, tai jāvēršas tikai pie sabiedrības vienas nometnes; pretējā gadījumā, ievērojot lielās atšķirības abu nometņu pārstāvju izglītības līmenī, viena puse varētu propagandu nesaprast, bet otra puse to varētu uztvert kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, garlaicīgu un neinteresantu.