Mana Cīņa

Ebrejiem gan nākas grūti sasaistīt visu tautu vai, pareizāk, to tautas slāni, kas nupat pamodies jaunai dzīvei un grib cīnīties par savām tiesībām un brīvību. Tieši tas pašreiz visvairāk rūp ebrejiem. Viņi lieliski jūt, ka sasniegt savu mērķi tie var tikai tajā gadījumā, ja pašreizējā attīstības stadijā kāds viņiem izcirtīs ceļu. Šis uzdevums pēc viņu aprēķina būtu jāveic buržuāzijai, kā arī visplašākajiem sīkburžuāzijas slāņiem un mazajiem cilvēkiem vispār. Taču cimdu izgatavotājus un audējus nav iespējams noķert ar masonisma smalkajiem tīkliem, te vajadzīgi daudz vienkāršāki līdzekļi, kuri gan būtu tikpat iedarbīgi. Tāds līdzeklis ebreju rokās ir prese. Ebreji ārkārtīgi neatlaidīgi iekaro presi, liekot lietā visus līdzekļus. Sagrābuši presi, ebreji sistemātiski ievelk tīklos valsts sabiedrisko dzīvi, ar preses palīdzību viņi var pagriezt visu jebkurā virzienā un attaisnot krāpšanas. Tā dēvētās "sabiedriskās domas" spēks tagad pilnīgi atrodas ebreju rokās un ir labi zināms, ko tas nozīmē.

Turklāt ebrejs visu iztēlo vienmēr tā, ka viņš personiski alkst tikai zināšanu; viņš slavina progresu, taču lielākoties tikai tādu progresu, kas citus ved pazušanā. Īstenībā ebrejs gan zināšanas, gan progresu vienmēr vērtē tikai pēc tā, cik tas noderīgs pašiem ebrejiem. Ja viņš no tā negūst labumu ebreju tautai, tad tas kļūs par zinātnes, kultūras utt. nesaudzīgāko ienaidnieku. Visu, ko viņš apgūst citu tautu skolās, tas izmanto tikai savas rases interesēs.

Šajā periodā ebreji savu tautību aizsargā vairāk nekā jebkad agrāk. Viņi visur klaigā par "izglītību", "progresu", "brīvību", "cilvēciskumu" u. tml., bet paši vienlaikus ārkārtīgi stingri ievēro savas rases tīrību. Tiesa, savas sievietes viņi reizēm uztiepj par sievām ietekmīgiem kristiešiem, taču, attiecībā uz vīriešiem viņi principiāli nepieļauj laulības ar citu rasu pārstāvjiem. Ebreji labprāt saindē citu tautu tikumus, bet kā acuraugu sargā savu asiņu tīrību. Viņi gandrīz nekad neprecas ar kristietēm, toties kristieši bieži ņem par sievām ebrejietes. Tāpēc ebreju vidū nav cilvēku ar jauktām asinīm. Toties daļa mūsu augstākās muižniecības asiņu sajaukšanās rezultātā galīgi aiziet bojā. Ebreji lieliski saprot, ka viņi pilnīgi plānveidīgi izmanto šo savu rasu pretinieku idejisko vadoņu "atbruņošanas" metodi. Lai to visu maskētu un novērstu savu upuru modrību, ebreji arvien skaļāk klaigā par visu cilvēku vienlīdzības nepieciešamību neatkarīgi no rases un ādas krāsas, bet muļķi tiem notic.

Taču ar visām savām īpašībām ebrejs joprojām atbaida plašas ļaužu masas, jo viņā joprojām ir jūtams svešinieks. Tāpēc, lai apmierinātu masas, ebreju prese iztēlo ebrejus pilnīgi neatbilstoši īstenībai, toties rada priekšstatu, kas ir nepieciešams ebrejiem. Šajā ziņā īpaši raksturīga ir humoristiskā prese. Humoristiskajās lapiņās ebreji vienmēr tīšām tiek iztēloti kā ārkārtīgi mien mierīgi ļautiņi. Lasītājam tiek iedvesta doma, ka, iespējams, ebrejiem ir dažas komiskas īpašības, bet būtībā šī tauta ir laba un nevienam negrib kaitēt. Lasītājam liek saprast, ka, iespējams, daļa ebreju patiešām nav nekādi varoņi, bet viņi nav arī kaut cik bīstami ienaidnieki.

Šajā attīstības periodā ebreju galamērķis ir demokrātijas uzvara vai, viņu izpratnē, - parlamentārisma vara. Parlamentārisma sistēma visvairāk atbilst ebreja vajadzībām, jo tā izslēdz personības lomu un tās vietā liek majoritāti, t.i., muļķības, nespējas, gļēvulības spēku.

Tā visa galarezultāts būs monarhijas gāšana. Nedaudz agrāk vai nedaudz vēlāk monarhija aizies bojā nenovēršami.

j) Tagad valsts milzīgā saimnieciskā attīstība rada tautā jaunu sociālo noslāņošanos. Sīkā amatniecība pamazām atmirst, un tādēļ strādniekiem arvien vairāk zūd iespēja nopelnīt sev iztiku kā patstāvīgiem sīkražotājiem; proletarizācija klust arvien acīm redzamāka; rodas industriālais "fabrikas strādnieks". Viņa raksturīgākā pazīme ir tā, ka visu savu dzīvi viņš nevarēs kļūt par patstāvīgu uzņēmēju. Viņš ir zemākais šī vārda īstajā nozīmē. Vecumdienās viņam jāmokās un jāpaliek bez nodrošināta maizes gabala.

Analoģisku situāciju mēs redzējām arī agrāk. Katrā ziņā vajadzēja atrast atrisinājumu, un šāds atrisinājums patiešām atradās. Šādā stāvoklī līdzās zemniekiem un amatniekiem pamazām nokļuva arī ierēdņi un kalpotāji. Arī viņi kļuva par zemākajiem šī vārda īstajā nozīmē. Taču valsts atrada no tā izeju, uzņemoties rūpes par tiem valsts kalpotājiem, kuri paši nespēja nodrošināt sev vecumdienas: valsts ieviesa pensiju. Šim paraugam pamazām sekoja arī privātās firmas, un tā tagad gandrīz katrs kalpotājs pie mums ir nodrošināts ar pensiju, ja vien viņš strādājis pietiekami lielā firmā. Tikai tad, kad nodrošināsim valsts kalpotāja vecumdienas, varēsim atkal viņā ieaudzināt bezgalīgas padevības jūtas pret valsti - tās jūtas, kuras pirmskara laikā bija vācu ierēdniecības viscildenākā īpašība.