Mana Cīņa

Tieši firstu dēļ vācu nācijai tā arī nav izdevies pilnīgi atbrīvoties no ebreju briesmām. Diemžēl, šajā ziņā nekas nav mainījies arī vēlākos laikos. Tad paši ebreji šīs pasaules varenajiem simtkārtīgi atmaksāja par visiem tiem noziegumiem, kurus šie valdnieki izdarīja pret savām tautām. Šīs pasaules kungi noslēdza līgumu ar velnu un nonāca tā nagos.

g) Ievilkuši firstu kungus savos tīklos, ebreji panāk viņu bojāeju. Lēni, bet nenovēršami, firstu pozīcijas vājinās, jo viņi ir pārstājuši kalpot savām tautām un domā tikai par sevi. Ebreji lieliski saprot, ka šo valdnieku gals ir tuvu, un savukārt tikai cenšas paātrināt šīs beigas. Paši ebreji dara visu iespējamo, lai palielinātu kungu vajadzības pēc naudas, un tāpēc cenšas novērst uzmanību no patiesi svarīgiem uzdevumiem; rāpojot viņu priekšā uz ceļiem un iemidzinot viņu modrību ar nelietīgiem glaimiem, ebreji ievelk "savus" firstus visos iedomājamos netikumos, savu pavēlnieku acīs cenšoties sevi padarīt pēc iespējas neaizstājamus. Balstīdamies uz savu velnišķīgo māku naudas darījumos, ebreji saviem labvēļiem visbezkaunīgākajā veidā liek priekšā arvien jaunus, arvien nežēlīgākus līdzekļus, lai izsūktu pēdējo feniņu no padotajiem. Lieli fondi, kas savākti visnežēlīgākajā veidā, tiek palaisti vējā. Tad ebreji izdomā jaunus paņēmienus tautas aplaupīšanai. Katrā galmā ir savi "galma ebreji", kā šos briesmoņus sāka dēvēt. Galvenais uzde­vums - izdomāt jaunus līdzekļus, lai valdošās kliķes neprātīgo izpriecu dēļ izsūktu naudu no tautas. Kas gan tad brīnīsies, ka par šādiem nopelniem šos cilvēces labākos sāk iecelt arī muižnieku kārtā? Protams, muižniecības institūts tā dēļ kļūst tikai smieklīgs, taču inde sekmīgi ir iekļuvusi arī šajā vidē.

Tagad ebreji vēl labāk izmanto savas privilēģijas savās interesēs.

Visbeidzot ebrejam vajag vēl tikai kristīties, un viņš iegūst visas pamatiedzīvotāju tiesības un priekšrocības. Viņš labprāt izdarīs arī to. Baznīcas pārstāvji būs priecīgi, ka baznīcai iekarots jauns dēls, bet pats Izraēls būs priecīgs par izdevušos blēdību.

h) Tagad ebreju pasaulē sākas atkal jauns posms. Līdz šim ebreji tika uzskatīti par ebrejiem, t.i., viņi necentās izrādīt sevi par kādu citu, turklāt tas arī nebija iespējams, jo pārāk krasi vēl bija izteiktas ebreju rases pazīmes, no vienas puses, un viņiem apkārtējo tautu īpašības, no otras puses. Jau Frīdriha Lielā laikā nevienam nevarēja ienākt prātā saskatīt ebrejos kaut ko citu kā "svešu" tautu. Jau Gēte šausminājās par domu, ka turpmāk likums vairs neaizliegs laulības starp kristiešiem un ebrejiem. Bet Gēte taču, pasarg' dievs, nebija reakcionārs vai fanātiķis. Gētē runāja tikai asiņu balss un veselais saprāts. Pretēji visām galma aprindu kaunpilnajām mahinācijām pati tauta instinktīvi saskatīja ebrejos svešķermeni un atbilstoši tam arī izturējās pret viņiem.

Un tagad, lūk, bija pienācis laiks, kad tam visam vajadzēja mainīties. Vairāk nekā tūkstoš gadu ilgajā laikā ebreji bija tik pamatīgi apguvuši to tautu valodas, kuras viņiem devušas mājvietu, ka tagad viņi nolemj maskēt savu ebrejisko izcelsmi un pēc iespējas uzstājīgāk akcentē savu "ģermāniskumu". Lai cik tas ir smieklīgi, lai cik šausmīgi, bet ebrejiem tomēr pietiek nekaunības pasludināt sevi par "ģermāņiem", šajā gadījumā par "vāciešiem". Sākas pati zemiskākā krāpšana, kādu vien iespējams iedomāties. No visa vāciskā ebrejs ir kaut cik apguvis tikai vācu va­lodu, - turklāt, cik šausmīgu vācu valodu. Tikai, balstoties uz šīm valodas zināšanām, viņš pamato savu piederību vācu tautai. Bet piederību noteiktai rasei nosaka tikai asinis, nevis valoda. Ebreji to zina vislabāk. Tieši tāpēc viņi tik ļoti ievēro savu pašu asiņu tīrību, bet nebūt nepiešķir lielu nozīmi savas valodas tīrībai. Cilvēks var viegli piesavināties citu valodu un ar lielākām vai mazākām grūtībām to lietot. Taču, lietodams jauno valodu, viņš tajā izteiks savas vecās domas. Cilvēka iekšējā pasaule taču nevar mainīties. Tas vislabāk vērojams tieši ebreja piemērā - viņš var runāt tūkstoš valodās un tomēr paliks tas pats ebrejs. Viņa rakstura īpašības paliks tādas pašas, kādas tās bija, kad viņš pirms divtūkstoš gadiem tirgojās ar labību senajā Romā un runāja latīniski, un kādas tās ir mūsdienās, kad viņš spekulē ar miltiem un kropļo vācu valodu. Ebrejs ir palicis tāds pats. Nav nekā pārsteidzoša, ka šādu vienkāršu patiesību daži mūslaiku slepenpadomnieki un augsti stāvoši policijas prezidenti nekādi nespēj saprast. Reti sastopami tik bezjūtīgi cilvēki, kuriem ir tik maz veselīga instinkta kā dažiem mūsu "visaugstāko" sfēru pārstāvjiem.