Mana Cīņa

Iemesli, kuru dēļ ebrejs tagad nolemj iztēlot sevi par "vācieti", ir redzami pilnīgi skaidri. Ebrejs jūt, ka firstiem - valdniekiem zūd pamats zem kājām, un tāpēc viņš laikus sāk veidot sev jaunu pamatu. Turklāt arī viņu finansu vara pār visu mūsu saimniecību sasniegusi jau tādus apmērus, ka ebreji nespēj tālāk noturēt visu sistēmu, ja viņiem nav visu "valsts" tiesību; katrā ziņā bez tā ebrejiem ir grūti tālāk paplašināt savu ietekmi. Bet noturēt iekarotās pozīcijas un palielināt savu ietekmi ebrejam nepieciešams par katru cenu. Jo augstāk ebreji paceļas pa varas pakāpieniem, jo vairāk viņus vilina vecais, senlolotais mērķis: pilnīga kundzība pār visu pasauli. Tālredzīgākie ebreji pamana, ka šis mērķis ir jau pavisam tuvu. Tāpēc tagad visi galvenie pūliņi ir vērsti uz pilnīgi visu "pilsoņu" tiesību iekarošanu.

Tāds ir patiesais iemesls, kāpēc ebrejs cenšas atbrīvoties no geto.

1) Tā "galma ebrejs" pamazām kļūst par parastu "tautas ebreju". Protams, viņš arī turpmāk centīsies palikt augstu kungu aprindās; viņš izrādīs pat vēl lielāku centību, lai iekļūtu šajā vidē. Taču vienlaikus cita ebreju rases daļa dara visu iespējamo, lai pieglaimotos tautai. Tas ebrejiem nav viegls uzdevums. Atcerieties, cik daudz ebrejs grēkojis pret tautas masām ilgu gadsimtu gaitā, cik nežēlīgi ebreji spieduši no tautas pēdējos spēkus, kā tautas masas pamazām iemācījās neieredzēt ebreju un saskatīt viņā tiešu dieva sodību. Jā, nav viegls uzdevums iztēlot sevi par "cilvēces draugu" tieši to cilvēku acīs, no kuriem ebrejs gadsimtus ilgi dīrājis deviņas ādas.

Tagad ebrejiem vispirms jāveic zināmi pasākumi, kuri tautas masām kaut nedaudz liktu aizmirst viņu agrākos noziegumus. Tāpēc ebreji tagad tēlo filantropus un labdarus. Tam ir visai prozaiski iemesli, un tāpēc ebrejiem nebūt nenākas ievērot bībeles teicienu - lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā. Ebreji sev izvirza uzdevumu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, cik ļoti ebrejs ņem pie sirds tautas masu ciešanas un cik milzīgus personiskos upurus viņš pats gatavs nest sabiedrības interesēs. Ar viņam raksturīgo iedzimto kautrīgumu ebrejs tagad kladzina pa visu pasauli par saviem nopelniem un dara to tik ilgi, kamēr viņam patiešām notic. Tagad tikai ļoti netaisnīgi cilvēki nenoticēs ebreju devīgumam. Īsā laikā ebrejiem izdodas visu iztēlot tā, it kā arī agrākos laikos pret viņiem būtu izturējušies tikai netaisnīgi, nevis gluži pretēji. Īpaši muļķīgi cilvēki tam notic un izsaka patiesu līdzjūtību nabaga "nelaimīgajiem", apvainotajiem ebrejiem.

Protams, te jāņem vērā, ka ar visu savu "devīgumu" ebrejs sevi neaizmirst arī tagad. Viņš ļoti labi prot skaitīt. Ebreju "labdarība" ir ļoti līdzīga mēslojumam, ko lieto lauksaimniecībā. Izdevumi mēslojumam taču vienmēr atmaksājas simtkārtīgi. Lai kā arī būtu, bet pēc neilga laika visa pasaule jau zina, ka ebreji tagad kļuvuši par "cilvēces labdariem un draugiem". Cik brīnišķīga pārvērtība, vai ne tā!

Pie tā, ka cilvēkiem jānes zināmi upuri citiem, vispār runājot, jau ir pierasts. Taču, kad zināmus upurus nes ebreji, tad tas nevar neradīt izbrīnu, jo no viņiem neviens nekad to nav gaidījis. Tāpēc pat niecīgs ebreja ziedojums tiek uzskatīts par lielāku nekā kāda cita ziedojums.

Ne tikai. Ebreji negaidīti kļūst pat par liberāļiem un skaļi sāk sapņot par cilvēces progresa nepieciešamību.

Pamazām ebreji kļūst par visa jaunā laikmeta tieksmju paudējiem.

Īstenībā visa ebreju darbība ir vērsta, protams, uz patiesi vispārderīga saimnieciskā darba pamatu sagraušanu. Iegūstot akcijas, ebreji kontrabandas ceļā iekļūst visas nacionālās ražošanas apritē, pārvērš mūsu rūpniecību par parastu pirkšanas un pārdošanas objektu un tādējādi sagrauj uzņēmumu veselīgo pamatu. Tieši šīs ebreju darbības dēļ starp darba devējiem un strādniekiem rodas tā iekšējā atsvešinātība, kura vēlāk noved pie šķiru šķelšanās.

Visbeidzot ar biržu starpniecību ebreju ietekme sasniedz šausminošus apmērus. Ebreji kļūst ne tikai mūsu uzņēmumu faktiskie īpašnieki, bet viņu rokās nonāk patiesā kontrole pār visu nacionālo darbaspēku.

Lai nostiprinātu savas politiskās pozīcijas, ebreji tagad cenšas nojaukt visas rasu un pilsoniskās barjeras, kuras viņiem traucē ik uz soļa. Šajā nolūkā ebreji tagad ar viņiem raksturīgo sīkstumu sāk cīņu par reliģisko toleranci. Masonisms, kas pilnīgi atrodas ebreju rokās, kalpo viņiem kā lielisks instruments krāpnieciskajā cīņā par saviem mērķiem. Ar masonisma pavedieniem ebreji sasaista mūsu valdības aprindas un ekonomiski un politiski ietekmīgākos buržuāzijas slāņus, turklāt darīdami to tik veikli, ka sasaistītie to pat nepamana.