Mana Cīņa

Lai labāk iepazītu ebreju, vislabāk būtu pētīt ceļu, ko viņš veicis citu tautu vidū un gadsimtu gaitā. Turklāt pietiek izsekot vienam piemēram, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus. Tā kā viņa tapšana vienmēr un visos laikos bijusi vienāda, un tautas, kurām viņš uzbrucis, arī bijušas vienmēr tās pašas, tad izdarot šādu pētījumu, viņa attīstību vēlams sadalīt noteiktos posmos, kurus šajā gadījumā ērtības labad esmu apzīmējis ar burtiem.

Pirmie ebreji ir ieradušies Ģermānijā romiešu ekspansijas laikā, proti, kā tirgoņi. Lielās tautu staigāšanas viesulī viņi šķietami atkal ir izzuduši, tāpēc par atkārtotas un pastāvīgas Viduseiropas un Ziemeļeiropas ebrejiskošanas sākumu ir uzskatāms laiks, kad veidojās pirmās ģermāņu valstis. Sākās attīstība, kas bijusi tāda pati vai līdzīga vienmēr, kad ebreji kaut kur sastapās ar āriešu tautām.

* * *

a) Rodoties pirmajām pastāvīgajām apmetnēm, ebrejs pēkšņi ir "klāt". Viņš ierodas kā tirgonis un sākumā vēl nepievērš uzmanību savas tautības slēpšanai. Vēl viņš ir ebrejs varbūt daļēji arī tāpēc, ka ārējās rasu atšķirības starp viņu un pamattautu ir pārāk lielas, viņa valodas zināšanas vēl ir niecīgas, pamattautas noslēgtība vēl pārāk stipra, lai viņš uzdrīkstētos būt kaut kas cits nekā svešs tirgotājs. Tā kā viņš ir pieglaimīgs un pamattauta vēl pārāk nepieredzējusi, tad nav nekā slikta, ka viņš nemaina savu ebreja raksturu, bet drīzāk jau tā ir priekšrocība; svešinieks tiek laipni uzņemts.

b) Pamazām viņš sāk darboties saimniecībā ne jau kā ražotājs, bet tikai kā starpnieks. Savā tūkstošgadīgajā tirgoņa veiklībā viņš ievērojami pārspēj bezpalīdzīgos, bet bezgalīgi godīgos āriešus, tāpēc jau pēc neilga laika rodas draudi, ka tirdzniecība varētu kļūt par viņa monopolu. Viņš sāk aizdot naudu un vienmēr ar augļotāja procentiem. Īstenībā viņš tādējādi ievieš procentus. Sākotnēji neviens vēl nepamana šīs jaunās kārtības draudus, un acumirklīgo priekšrocību dēļ tā pat tiek apsveikta.

c) Ebrejs ir pilnīgi kļuvis vietsēdis, t.i., pilsētās un apdzīvotās vietās viņš apdzīvo īpašus kvartālus un arvien vairāk sāk veidot valsti valstī. Kā tirdzniecību, tā pārējos naudas darījumus viņš uztver kā savu personisko privilēģiju, kuru izmanto, nerēķinādamies ar citiem.

d) Naudas darījumi un tirdzniecība ir pilnīgi kļuvuši par viņa monopolu. Viņa augļotāja procenti cilvēkos beidzot izraisa pretestību, bet viņa augošā nekaunība - sašutumu, viņa bagātība - skaudību. Mērs ir pilns, kad viņš grib iesaistīt savu tirdzniecības objektu skaitā arī zemi un degradē to līdz pārdodamai, pareizāk, - tirgojamai precei. Tā kā viņš pats zemi nekad neapstrādā, bet uzskata to tikai par ekspluatācijas objektu, uz kura zemnieks mierīgi var palikt, tikai būdams pakļauts viņa tagadējā kunga zemiskajai izspiešanai, tad nepatika pret viņu pamazām palielinās līdz atklātam naidam. Viņa asinskārā tirānija kļūst tik liela, ka tas nonāk līdz ekscesiem pret zemnieku. Uz svešinieku sāk skatīties arvien vērīgāk un atklāj viņā arvien jaunas atbaidošas pazīmes un īpašības, līdz beidzot plaisa kļūst nepārvarama.

Īpaši smaga posta gados pacietībai pienāk gals, un ebreju izputinātās tautas masas izmisumā ķeras pie pašaizsardzības, lai kaut kā atbrīvotos no šīs dieva sodības. Dažu gadsimtu laikā tautas masas uz savas ādas ir izjutušas ebreju jūgu, un tagad tās sāk saprast, ka ebreju eksistence vien jau ir tāds pats posts kā mēris.

e) Taču tikai tagad ebrejs sāk patiešām izvērsties. Ar zemisku glaimu palīdzību viņš iespiežas valdības aprindās. Viņš liek lietā savu naudu un nodrošina sev jaunus atvieglojumus, kas viņam dod iespēju atkal laupīt. Ja tautas dusmas pret šīm dēlēm šur tur uzliesmo, tad tas ebrejiem tomēr netraucē pēc kāda laika parādīties atkal tajā pašā vietā un atsākt iepriekšējo darbību. Nekādas vajāšanas ebrejus nespēj atradināt no viņu cilvēku ekspluatācijas sistēmas, ne ar kādām vajāšanām no viņiem nav iespējams atbrīvoties uz ilgu laiku. Aizrit neilgs laiks un ebreji, nemaz  nemainījušies, ir atkal klāt.

Lai izvairītos vismaz no visļaunākā, ebrejiem tiek aizliegts iegūt zemi, lai augļotājiem neļautu koncentrēt savās rokās arī zemes fondu.

f) Tā kā šajā laikā ir nostiprinājusies firstu vara, ebreji tagad sāk iespiesties arī šajā vidē. Jaunie valdītāji gandrīz vienmēr atrodas grūtos finansiālos apstākļos. Ebreji labprāt "palīdz" viņiem, par to izubagodami no kungiem atvieglojumus un privilēģijas. Lai cik dārgi ebrejs par to arī maksātu, vienalga, procenti un procentu procenti neilgā laikā sedz viņam visus izdevumus. Kā īstas dēles ebrejs piesūcas nelaimīgās tautas ķermenim līdz brīdim, kad firstiem atkal vajadzīga nauda, un tad viņi nedaudz asiņu nolaiž pašai dēlei.

Pēc tam spēle sākas no jauna. Loma, kura šajā spēlē ir tā dēvētajiem vācu firstiem, nav necik labāka par pašu ebreju lomu. Šie firstu kungi bija īsta dieva sodība viņu "mīļotajām" tautām. Šo kungu lomu var salīdzināt vienīgi ar dažu mūsdienu ministru lomu.